Iegādājoties jūras veltes vai vietējo zvejnieku ķertās zivis, reti kurš aizdomājas, kāds vispār ir process, lai pie šīm zivīm tiktu. Vasaras mēnešos, kad ārā silti, mierīgi un patīkami, ielaist kādu tīklu Lubānas ezerā vai kādā citā vietā varētu būt pat patīkami, bet, kā tad ir ziemā?  Vējš, mīnusi, putenis tie ir tikai daži no apstākļiem, ar kuriem jāsaskaras, atrodoties vairākas stundas vai pat visu dienu uz ezera ledus. Šos apstākļus grūti ar ko salīdzināt. Bez siltiem cimdiem, labiem apaviem un vēja brāzmas necaurlaidoša apģērba šeit neiztikt.

Kā vietējie zinātāji stāsta, janvāra beigas un februāra sākums neesot tas labākais zivju iešanas laiks – nav sezona, esot jāmeklē, kur tās paslēpušās.

Laiks doties tālāk – dziļāk iekšā ezerā līdz “lielajai plaisai”. Jā, tā šo vietu dēvē vietējie zvejnieki. Diez gan loģiski, kā savādāk ezera vidū orientēsies, ja neizmanto modernās tehnoloģijas – pēc lielās plaisas. Vieta, kur divas ledus plātnes iet virsū viena otrai, veidojot dārdoņu un vibrācijas. Šī vieta izceļas ne tikai ar savu nosaukumu, bet arī ar ledus veidojumiem, skatoties no augšas. Paveicās būt uz ezera dienā, kad tas bija īpaši fotogēnisks, jo nebija vienkārši apsnidzis balts. Tumšie un gaišie plankumi veidoja izteiktu kontrastu, nedaudz atgādinot sasalušos metāna burbuļus ezeros aiz mūžīgā sasaluma, tik šie nedaudz lielāki. 🙂

Šajā vietā krastu neredz, tikai paceļoties augstāk, iespējams saskatīt krasta līniju. Baisi būtu šeit atrasties kādā putenī, ik pa laikam dzirdot ledus krakšķi un pamanot kādu jaunizveidojušos plaisu ledū, zinot, ka līdz krastiem ir vairāki kilometri. Ātri vadātājs galvu sajauktu. 🙂