Piecās dienās apkārt Vidzemei ar motociklu

Pagājis gads kopš pēdējo reizi ar motociklu izdevās doties kādā ceļojumā, toreiz uz Līgatnes / Cēsu pusi. Lai gan ceļojums toreiz bija tikai uz divām dienām, bet ar lielisku nakšņošanas vietu pie pašas Gaujas, kas ļāva atslēgties no visa apkārt notiekošā. Vairāk par pagājušā gada moto ceļojumu lasi šeit -> https://www.sanhajietis.com/blog/pazust-vidzeme-ar-motociklu/ 

Iesāktais jāturpina un tādēļ šoreiz ar motociklu jādodas nedaudz ilgākā ceļojumā. Tapa plāns par četru dienu moto izbraucienu. Jāsaka uzreiz, ka pēdējā ceļojuma dienā plāni mainījās un moto brauciens tika pagarināts par vienu dienu. Varētu teikt, ka piecās dienās apbraucām apkārt Vidzemei, gandrīz, pievelkot nelielu astīti. 🙂  

Tā kā šoreiz ceļojums plānojās daudz ilgāks un es nebraucu viens, nācās arī vairāk piedomāt pie plānošanas. Tādēļ turpmākajās dažās rindkopās nedaudz par to. 

Moto ceļojuma plāna izstrāde ir nedaudz savādāka kā to parasti var darīt, ja dodas ar auto. Jāņem vērā daži apsvērumi, kas autovadītājiem var nelikties nemaz tik būtiski.  

Viens no svarīgākajiem punktiem ir degvielas uzpildes stacijas. Ja ar auto par tām pa lielam var aizmirst, tad, dodoties ar motocikliem, tā gluži nesanāks, ja vien neplāno braukt tur, kur pilns degvielas uzpildes staciju vai līdzi paņemta kāda degvielas kanniņa drošībai. Tā kā motocikli dažādi un patēriņš dažāds var rēķināties, ka ik pēc ~250km nepieciešama uzpilde (ierēķināts ar drošu rezervi, lai nesanāk ceļa malā palikt). Viena lieta gan tik biežām uzpildēm ir laba – tās ļauj izstaipīt kājas pirms tālāka ceļa. 

Kā otra būtiska nianse, ko nācās ņemt vērā, ir zemes ceļi, proti, maksimāli minimizēt, jo atkal, motocikli ir dažādi un pārvietošanās ātrums un komforts uz zemes ceļiem būs ļoti atšķirīgs. Šoreiz pataupīsim motociklus un labi vien ir, jo vienam no tiem priekšējais amortizators sāka sulot. Varētu teikt, ka sanāca nobraukt nedaudz vairāk kā bija plānots, bet, braucot ar motociklu, tas tikai uzmundrina. 

Izplānotais maršruts manā gadījumā bija diez gan detalizēts, jo nebija vēlēšanās ceļojuma laikā domāt, ko vēl var apskatīt, ja paliek pāri laiks, labāk kādu punktu izņemt (ko arī nācās darīt) nekā filozofēt un mēģināt vienoties, kur tagad braukt. Plānam pievienoju arī Google kartē izveidotu maršrutu, lai atliek tikai atvērt linku un braukt. Atkal, tas atvieglo braukšanas prieku, jo nav jāmeklē nākamās pieturvietas nosaukumu, jādomā vai maršruts būs tāds, kādu vēlamies u.t.t. līdz ar to visi maršruti bija tur, kur vēlējāmies.  

Šeit arī neliels ieskats plānā. Piemēru ņēmu no viena Youtube moto ceļojuma kanāla, kas bieži organizē ceļojumus lielākām moto kompānijām. Vērts ieklausīties pieredzēm bagātākos cilvēkos. 

Zemāk ieskats daļā no maršruta: 

Ceļojumā sanāca arī nedaudz pafilmēt, vismaz dažus ceļa posmus, līdz ar to tapa arī ļoti necils video, vairāk ar braukšanu nekā ar apskates objektiem. 

Braucienu uzsākām Varakļānos, ierastajā tikšanās vietā pie “TOP” veikala, šoreiz gan fonā veikals “Simona”, kas turpat blakus vien atrodas. Visi trīs moči tika piekrauti ar nepieciešamo, lai vairākas dienas varētu ceļot patstāvīgi un nakšņot pie dabas.  

Ceļš veda caur Viļāniem un Balviem, līdz nonācām pirmajā galvenajā pieturpunktā – Alūksnē. Precīzāk, Alūksnes Marijas salā, kuru jau 1342.gadā noskatīja Livonijas ordenis un uzcēla nocietinātu kastelas tipa pili. Jāpiemin, ka šī ir arī Alūksnes ezera lielākā sala un iecienīta atpūtas vieta gan vietējiem, gan tūristiem. Tādēļ tikai loģiski, ka galvenais apskates objekts un lokācija bija šī sala un viss ap to. Iepriekšējo reizi šeit biju ziemā, vairākus gadus atpakaļ, kad uz salas norisinājās aktīva būvniecība. Tādēļ interesanti redzēt, kas no tā visa ir sanācis. 

Dodoties apkārt salai, iespējams nokļūt līdz pat skatu tornim Tempļa kalnā. Lai uzkāptu koka skatu tornī būs jāšķiras no viena euro – vienai personai. Skats patīkams un karstajā dienā, augšā valdošās vēja brāzmas spēja arī pienācīgi atdzesēt.  

Turpat blakus atrodas arī Alūksnes slavenais Zip-line “ZZZIPPP”, ar kuru iespējams ātri nokļūt atpakaļ uz Marijas salas. Brauciens ir 350m un, pēc instruktoru stāstītā, esot iespējams sasniegt 50km/h, tomēr, brīdinu, ka lielāks svars nebūs priekšrocība, jo smagākiem braucējiem tiek piešķirta uzkare ar gumijas ritentiņiem, kas neļaus sasniegt maksimālo ātrumu. 

Bez nelielas pastaigas pa Alūksni neiztikt. Turpat blakus atrodas Alūksnes Jaunā pils, kas ir vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras piemineklis Latvijā. Celta no 1860. līdz 1864. gadam Vidzemes landrātam Aleksandram fon Fītinghofam-Šēlam. Šobrīd pilī izvietojušies Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs un Dabas muzejs. Iekšā gan nedevāmies, pietiks ar ārpuses apskati.  

Daži līkumi pa Alūksni izmesti un laiks doties tālāk uz Drusku pilskalna dabas taku, kas stiepjas 3.5km garumā. Šo vietu man ieteica vietējais Alūksnietis (paldies viņam!). Lieliska vieta, lai vērotu ne tikai saulrietu, bet arī saullēktu Drusku pilskalnā. Atrodas turpat blakus ceļam. Baumo, ka saulrietā šeit esot īpaši skaisti! Blakus ir vēl viens skatu tornis, no kura paveras skats uz vietējām ūdenstilpnēm.

Tā kā diena nebija no vēsajām un blakus atradās labiekārtota ūdenstilpne ar laipu, jādodas vakara peldē pirms dodamies atpakaļ uz Alūksni iepirkties vakariņām. Uzņemu dažas fotogrāfijas ar močiem nelielai piemiņai un laižam. 

Esam iepirkušies un dodamies tālāk uz pirmajām naktsmājām – Dēliņkalna skatu torni. Vieta pasakaina ar lielisku skatu, blakusesošais tornis to paceļ vēl citā līmenī. Spriežot pēc izcirstajiem kokiem un garenisko nobraucienu, šeit kādreiz bija slēpošanas trase. Turpat blakus saglabājies pacēlājs, kas iespējams pēc nelielas apkopes spētu turpināt savas gaitas un ziemā uzņemt ziemas prieku baudītājus.  

Vakara gaitā satiekam arī dažus torņa apmeklētājus, kas ieradušies vērot saulrietu. Savukārt rītā pusē mūs apciemo vietējais, kas izstāsta, ka šeit jau no krievu laikiem ir bijis skatu tonis, kas atradies gandrīz tajā pašā vietā. 

Sakot, ka motocikliem arī vajagot skaistas fotogrāfijas. 🙂  

Pienācis rīts, nakts pavadīta cīnoties ar odiem, bet beigās uzvarot. Pamošanās ar lielisku skatu uz rīta apspīdēto skatu torni. Tālāk jādodas uz Raganu klintīm. Motociklus atstājam pie Apes D. Ozoliņa vidusskolas un kājām dodamies apskatīt Apes vecās ielas, kuras vēl vietām daļēji saglabājušas vēsturisko ielu klājumu. Jāsaka, ka galvenais mērķis bija atrast tuvāko veikalu ūdens krājumu papildināšanai, jo arī šī diena nesolījās būt vēsāka, bet gan karstāka kā iepriekšējā.

Pilsēta apskatīta un jāsaka, ka ļoti skaista un interesanta man kā fotogrāfam, kuru aizrauj vēsturisko ēku arhitektūra. Visbeidzot nonākam arī līdz galvenajam apskates objektam šajā vietā – Raganu klintīm. Ūdens Vaidas upītē tieši laikā, lai patīkami atvēsinātu. 

Ne cik tālu nav jādodas un nonākam līdz nākamajam apskates objektam Gaujienā, kas izsenis atzīmē tradīciju Jāzepa Vītola dzimšanas dienas svinēšanu vasaras vidū jeb tā dēvētos “Vītolsvētkus”. Slavens gan šis cilvēks Latvijā un ne velti Rīgas sirdī ir arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. Jāsaka, ka Gaujiena pārsteidzoši spēja apburt, ne tikai ar lieliskajiem skatiem, bet arī ar brīvdabas estrādi un Jāzepam Vītolam veltīto memoriālo muzeju. 

Ja skatam no Gaujienas pilskalna uz tiltu pār Gauju pievienotu Latvijas karodziņus, tas sāktu līdzināties Siguldas tiltam pār Gauju. Īsumā – lielisks skats! 

Ap pusdienlaiku ierodamies Valkā. Interesanti pavērot, kas šajā Covid laikā notiek šeit, pilsētā, kuras centru šķir robeža starp divām valstīm. Viss izskatās kā ikdienā. Ilgi šeit neuzturamies, jo priekšā ir vēl tāls ceļš uz diviem svarīgiem apskates objektiem. 

Mazsalacā ierodos pirmo reizi, līdz ar to visu balstu uz Googlē izpētīto un izlasīto. Jāsaka, ka neko daudz pašu pilsētu neizdodas izpētīt, jo primārais mērķis ir Skaņākalna dabas parks ar saviem klinšu atsegumiem un garo pastaigas taku. Šeit droši var doties arī ar mazajiem, jo gar taku stiepjas daudz un dažādu izklaižu iespēju visu vecumu gājējiem. 

Kādēļ gan ne? Ja jau līdzi ir fotoaparāts un motocikli tik labi izskatās uz fonā esošās klints, tad kādēļ gan ne? Ja ne pats bildējos, tad vismaz motociklus. 

Pēc motociklu bildēšanas jāpieņem būtisks lēmums, palikt šeit, vai doties tālāk uz primāro nakšņošanas vietu pie Sarkanajām klintīm. Lēmums ātri tiek pieņemts un dodamies uz plānā nosprausto vietu. Vakara saulē Sarkanās klintis tiek izgaismotas īpaši skaisti, tādēļ bez bildēm motocikliem arī šeit nevar iztikt. 

Nākamā diena ir ieplānota kā relaksējoši lēna un viegla. Dažu kilometru attālumā no Sarkanajām klintīm atrodas Ainaži un to ziemeļu mols, kas veidots no dažāda izmēra laukakmeņiem un stiepjas puskilometra attālumā. Vēsturiski kalpojis kā šaursliežu dzelzceļa atzarojums no Ainažu stacijas, kura galvenais un būtiskākais mērķis bija kravu iekraušana un izkraušana kuģos. Tagad grūti iedomāties, ka tur piestāja kuģi, bet atceramies, ka toreiz kuģi bija cita izmēra un tie nebija salīdzināmi ar to, kas nesen nobloķēja Suecas kanālu. Šī vieta ir viens no sākumpunktiem Latvijas zaļo dzelzceļu posmiem. 

Turpat tuvumā Salacgrīva, kas izsenis daudziem asociējas ar Positivus festivālu, bet man pat vairāk ar lieliskām kāzām starp vienu Latvijas daiļavu un Igauņu brašuli, kuri iepazinās Positivus. Dažu gadu laikā šī vieta ap bāku ir pat ļoti izmainījusies, jo ir parādījusies jauna ēka “Bura”, liekas, ka kļuvusi daudz vairāk uzfrišināta. Šeit arī sastopamies ar pirmo lietus gāzienu, par laimi to pavadām vietējā kebabnīcā, līdz ar to paši sausi, tik moči nedaudz izmirkuši. 

Šeit ir viens dikti foršs celiņš, kas ved tieši gar jūru līdz pat Veczemju klintīm. Vienmēr paticis nesteidzīgi braukt pa ceļu, no kura paveras lielisks skats, šoreiz uz jūru. Veczemju klinšu apmeklēšanu izlaist nedrīkst, jo katru reizi tās liekas nedaudz savādākas. 

Pirms sasniedzam naktsmājas, iekļūstam pamatīgā lietus gāzienā. Stāties nost nav vēlēšanās, jo jāpaspēj ieņemt labākā vieta pirms nav ieradušies pārējie atpūtnieki. Jāsaka, ka vieta ideāla. Man patrāpījās arī nakts šovs, kur kārtējais atpūtnieks ieņēma par daudz uz krūts un īsti vairs nespēj sevi novaldīt. Tālāk jau paši saprotiet… Šeit arī novērojam pirmo kritušo, labi, pirmos defektus vienam no motocikliem. Priekšējā amortizatora izlaisto eļļu. Par laimi tas tālāko braucienu neietekmēja. 

Gaidot nakti, cerēju beidzot šogad uzbildēt sudraba mākoņus, bet dabai bija citas iegribas. Neko, neliela pastaiga līdz Ķurmjraga bākai, nieka 2km uz vienu pusi, nekad nav kaitējuši. Paņemto statīvu arī īsti neizdodas izmantot, jo svarīgas fiksācijas skrūves ir atskrūvējušās un palikušas motocikla kastē.

Šis no visiem ceļojuma rītiem ir arī vēlākais, kad uzsākam kustību, bet, ko izdarīs, ja pie blakus galdiņa sastopi zināmus cilvēkus, kas atbraukuši svinēt dzimšanas dienu.  

Pusdienlaikā dodamies uz Murjāņu kamaniņu trasi. Šeit daudz nav jāstāsta, vieta, kura ir jāredz kamēr vēl laika zobs to nav sagrauzis. 

Reizēm ir interesanti atklāt, ka vietai, kurai tik daudz reižu ir braukts garām ir arī kāds interesants apskates objekts, par kuru vien uzzini pēc kāda laika. Tā bija ar šo Sergeja Eizenšteina Komunikācijas centru Ķeipenē.

Kā pēdējais nopietnais apskates objekts bija plānota Ērgļu vecā dzelzceļa stacija. Piebraucot pie stacijas, nobrīnījāmies, ka šeit tādā vakara stundā ir tik daudz mašīnu. Varbūt dikti populāra vieta vakaros, bet nē. Kā izrādījās, tieši tobrīd notika darbojas Pop up restorāns Ērgļu vecajā dzelzceļa stacijā. Kā nu sanācis, ka tieši viena galdiņa apmeklētāji nebija ieradušies un mūs pie galda aicināja pats Māris Olte. Zivs gan ēdienkartē nebija. 🙂

Pateicoties sarunai ar Oltes dēlu nokļuvām šajā nakšņošanas vietā pie vietējā ezera, viņš bija ļoti atsaucīgs un var just, ka ir ieinteresēts, lai mazais ģimenes biznesiņš izdotos un turpinātu augt, to tik var novēlēt! 

Ar to mūsu ceļojums noslēdzās, nevaru sagaidīt nākamo izbraucienu!