Izslavētais un populārais maršruts Kolka – Dubulti, pēc viena zvana pārvēršas par Kolka – Roja. Jā, tas ir pavisam vienkārši, cik ātri un neprognozējami viss var pārplānoties.

Sākšu no sākuma. Jau kādu laiku biju noskatījis pārgājiena maršrutu Kolka – Dubulti / 136km 55h ar vēlmi to noiet. Tomēr kā jau visiem Covid-19 un mūžam paliekošais 2020.gads ienesa savas vēsmas un korekcijas nākotnes plānos. Viens no tiem bija oficiālā pārgājiena Kolka – Dubulti 2020 atcelšana. Jā, pavisam vienkārši. Maijā, kad bija plānots šis pasākums, ierobežojumi Latvijā neļāva to īstenot. Tādēļ bija skaidrs, ka pārgājienu nāksies iet kādu citu dienu.

Sagaidīts ilgi gaidītais atvaļinājums un ieplānotas 55h stundas pārgājienam radīja stimulu un vēlmi ātrāk to uzsākt. Jāsaka atklāti, ka mans mērķis nebija to noiet rekordtempā, bet gan izbaudīt vakara saulrietus un rīta saullēktus pie karstas tējas krūzes, šūpojoties starp kokiem jūras krastā. Tādēļ var jau noprast, ka soma ar man nebija no vieglākajām. 🙂

Nedaudz pēc plkst. 12.00 esmu ieradies Kolkā. Laiks sākt pārgājienu starp milzum daudz sakritušajiem kokiem.

Tuvojoties Kolkas pilsētai, varēja sajust pirmās civilizācijas pazīmes. Jūrā izveidoti vaļņi, sabrukušas ēkas un laivas, kas atradās smilšainajā jūras krastā. Interesanti tas, ka PSRS laikos šī puse tika attīstīta kā militārais objekts. Līdz ar to šeit nav attīstījušās lielākas pilsētas vai ciemi, izņemot pašu Kolku, jo kustība šajā pusē bija ierobežota.

Pēc vairākiem kilometriem esmu nokļuvis pie pirmā šķēršļa – nelielas upītes. Tikai viena upīte līdz Rojai bija tāda, kas lika ģērbt nost apavus, lai to pārbristu, jo otrajai apmēros tikpat platai un dziļai pāri bija pārlikts neliels baļķis, pa kuru balansējot un lēnā solī varēja pāriet pāri.

Pēc dažām stundām esmu nokļuvis Melnsilā, kurā dodos uz tuvējo veikalu iegādāties papildus ūdeni un pārtiku pusdienām.

Nelielas pusdienas ieturētas, spēki nedaudz atgūti un dodos tālāk pa slīpo jūras krastu. Iepriekš, dodoties pie jūras, nekad nebiju izjutis vēlmi meklēt taisnāku virsmu iešanai, bet šeit bez tā neiztikt. Pie katras mazākās iespējas tiek meklēta taisna virsma, pa kuru var doties tālāk. Iešana gar pašu jūru ir ieslīpa, ja īsu brīdi jāiet, tad to nemaz nejūt, bet tiklīdz ilgāk, tā kājas par to liek manīt. Savukārt otra galējība būtu iet pa smiltīm, tur viss ir taisns, bet apavi tiek ātri piesmelti ar smiltīm, kas atkal rada citas problēmas.  Tādēļ nepārtraukti jāmeklē kompromiss starp abām virsmām.

Esmu nokļuvis gandrīz līdz Rojai, kad saņemu zvanu, kas liek mainīt visus plānus. Tas nozīmē, ka šoreiz līdz finišam nevarēšu nokļūt un būs vien jāpārtrauc gājiens Rojā.

 

Rojā nokļūstu aptuveni 8 vakarā, ceļā pavadot aptuveni 8 stundas un noejot nedaudz virs 36 km. Dodos uz Rojas labiekārtotu jūras krastu, kur sagaidu saulrietu. Dodoties uz mašīnu, satieku lapsu, kas ziņkārīgi staigā apkārt gar jūras krastu un vēro apkārt notiekošo.

Lai gan pārgājienu neveicu pilnībā, ir skaidrs, ka to būs jāatkārto. Līdz nākamai reizei.

P.S. Visas bildes uzņemtas ar telefonu. Tādēļ iesaku izlasīt – https://www.sanhajietis.com/blog/kadu-fotokameru-izveleties/