Kā izrādās nav nemaz tik viegli nokļūt līdz Korsikas salai. Nepieciešami trīs reisi un gandrīz 12 stundas. Zinu, ka pastāvot iespēja arī divos reisos aizlidot, bet tad jau nāksies mainīt Parīzes lidostas, kas attiecīgajā laikā nelikās laba doma, ņemot vērā, ka diži ātrāk gala punktā nenokļūs.

Sākuma reiss ar AirBaltic un viņu piedāvāto sneku un ūdens pudeli. Man paveicās, jo tiku pie sāļā sneka. Tālāk jau Francijas milzīgā lidosta, kur nākas noiet pāri kilometram līdz ir atrasts īstais geits. Francijas sneks un var gaidīt nākamo reisu. Jāsāk pierast pie Francijas cenām, kas nav lētas un tikai augušas no pēdējās reizes, kad šeit biju.

Korsika ir ceturtā lielākā sala Vidusjūrā un 18. reģions (mazākais) Francijā. Tā ir 8680 kvadrātkilometru liela (183 km gara un 83km plata) , tajā dzīvo vairāk kā 280 000 iedzīvotāju. Jāsaka kā kāds Latvijas novads. Sala ir ļoti kalnaina, sasniedzot pat 2710 m augstumu Činto virsotnē. 20 kalnu virsotnes ir augstākas par 2000 m. Līdz ar to haikings šeit notiek pilnā sparā, jo pat visā salas garumā stiepjas galvenā kalnu taka, kuras noiešana prasot no 5 līdz 10 dienām. Pat šajā pavasara laikā viss liekas izkaltis un sauss, uzreiz skaidrs, ka vasarā šeit ir daudz trakāk.

Tā kā Korsikai ir vēsturiskas saites ar Toskānu, sala ir saglabājusi daudzus itāļu kultūras elementus, un daudzi korsikāņu uzvārdi sakņojas Itālijas pussalā. Korsikāņu valoda ir atzīta par vienu no Francijas reģionālajām valodām.

Pirmās brokastis viesnīcā ar lielisku skatu pa logu! Brokastīs vairāk dažādu kūciņu nekā visa cita un pie tam tik garšīgas! 🙂

Kādēļ lai viesnīcas pagalmā neaugtu palma, ja klimats to atļauj?

Manuprāt, šī bilde lieliski raksturo Korsiku. Vieta, ar patīkamu klimatu (vismaz pavasarī un rudenī) un lielisku Vidusjūras ierasto arhitektūru. Būs jāmēģina atgriezties. 🙂

Šo bildi ieliku tikai tādēļ, ka pēc vietējo teiktā, šis ēdiens lieliski raksturojot Korsiku, kā viņi saka “Corsa true food”;)

Ņemot vērā, ka diena piepildīta ar nopietnām un izaicinošām lietām, atliek tikai vēli vakari, lai daudz maz apskatītu apkārtni un izbaudītu skaistumu un klusumu šajā Korsikas vietā.

Pilsētiņa vakarā liekas pat nedaudz izmirusi, cilvēku uz ielām praktiski nav, iespējams, jo nav jau sezona. Toties vietējo pilns dažādos bāros un restorānos.

Kāpēc neuzbūvēt māju pašā kalna galā? Lielisks skats uz apkārtni un neviens kaimiņš pa logu neieskatīsies. Ļoti pārsteidza, ka šeit uz māju jumtiem neredzēju nevienu saules paneli, lai gan saules šeit netrūkst un strāvu te varētu ražot ar uzviju. Vietējie arī īsti nemācēja pateikt kādēļ tā, tik to, ka elektrības cena Korsikā esot tāda pati kā visā Francijā. Diemžēl cenu par kilovatstundu neviens tā arī nespēja pateikt 🙂 Laikam jau nav tik būtiski.

Ceļi šeit ir līkumaini un braukšanas kultūra arī nav no labākajām, jo nav jābrīnās, ka kāds tev pēkšņi pretī izlīdīs. Pagriezienu radīšana ar nav nepieciešama, jo kāpēc gan kādam jāzina, kurā virzienā dodies. Pēc vietējo teiktā tikai galvenie ceļi ir labā stāvoklī, visi mazie ceļi esot dikti caurumaini. Bilde ar suni auto bagāžniekā uz viena no galvenajiem Korsikas ceļiem. Viss ok 🙂

Otrās dienas vakarā izdodas aplūkot apkārtni saulrieta gaismā. Skaisti un tā vien gribas palikt šeit vēl kādu dienu. Diemžēl neizdosies un jau nākošajā rītā jādodas uz lidostu, kur priekšā atkal trīs reisi un Francijas sneks lidostā.

P.s. Vai spēj piefiksēt, kura no šīm fotogrāfijām uzņemta ar telefonu un kura nē? 🙂