Eiropas ceļojums – Lietuva, Polija, Čehija, Vācija, Austrija un Slovēnija (Part 1 of 2)

Droši vien būsiet ievērojuši, ka man patīk ceļot. Ceļot ar iespējami mazākām izmaksām, tajā pašā laikā nezaudējot ne ceļojuma burvību, ne lieliskās atmiņas. Atliek tik sakravāt mantas, nedaudz paplānot, nospraust budžetu ar mērķi netērēties visādiem niekiem un izbaudīt ceļojumu.. 🙂

Šī vasara nebija izņēmums un atvaļinājums ļāva aizdoties arī ārpus Latvijas robežām un paķert sauli Polijā, Čehijā, Vācijā, Austrijā un arī Slovēnijā. Jā, saules bija ļoti daudz, varbūt pat pārāk daudz, jo visu ceļojuma laiku pa dienu gaisa temperatūra bija ap +35°C. Bet neskriesim notikumiem pa priekšu, tāpēc divos piegājienos iepazīstināšu jūs ar savu vasaras Eirotripu.

Jau pāris gadus biju plānojis izbraucienu pa Eiropu, tika izpētītas dažādas kartes, apskates objekti un izvēlētas “must see” vietas. Tad nu beidzot brīdis izbraukt bija klāt un 18. jūnijā agri no rīta ar savām ceļabiedrenēm un pārtikas un citām mantām pārkrāmētu mašīnas bagāžnieku (ļoti novērtēju universāļa plašuma priekšrocības) devāmies ceļā.

Ja tomēr pacietības nepietiek, lai izlasītu visu rakstu un piefiksētu skaisto vietu lokācijas, piedāvāju ieskatu videoklipā no šī ceļojuma..

Pirmais mērķis bija nobraukt apmēram 800 km līdz Lodz pilsētai Polijā, kur par pievilcīgu cenu (21 eur uz trijiem) bija nobūkots hostelis. Braucot apstiprinājās, cik arī mūsu Latvija ir skaista un dāmas neļāva man pabraukt garām magoņu pļavai pie Bauskas, to tad varētu arī nosaukt par pirmo ceļojuma pieturpunktu. Sākums bija gana labs, bet tad priekšā bija ceļš, ceļš, ceļš un vēlreiz ceļš, ar zaļajām pieturām.. Pirmās ceļojuma pusdienas bija roltonveidīgie makaroni kādā Lietuvas ainaviskajā pļavā – un atkal ceļš, ceļš, ceļš..

Tikuši līdz Polijai bijām pārsteigti, ka tur valda īsta vasara un karstums turās pie 30 grādiem. Ievākušies hostelītī varējām mierīgi pāriet pa pilsētas nomali un izbaudīt patīkamu vasaras silto vakaru.

Nākamā diena jau bija interesantāka, jo beidzot varēja tikt arī pie kāda apskates objekta. Pirmais galamērķis bija Rhododendron Park Kromlau. Diemžēl rododendru krāšņais ziedēšanas laiks mums gāja secen, taču apbrīnojamais 1860. gadā celtais Velna tilts (Die Rakotzbrück) nelika sevī vilties un izskatījās maģiski, pārsteidzot ar saviem izmēriem, jo nevienā redzētā attēlā tas neizskatījās tik liels un iespaidīgs. Varēja mierīgi nodoties dabas un tilta baudīšanai, jo visapkārt bija kluss un tikai daži tūristi mums sastādīja kompāniju.

Tālāk devāmies uz Basteja klintīm (Bastei). Pa ceļam baudot Vācijas ainavas un apbrīnojami līdzeni salāpītos ceļus, braucot nemaz nevar just, ka būtu kāds ielāps, nodod tikai vizuālais skats.

Pie interesantajām smilšakmens klintīm nonācām pašā vakarā un nevarējām nopriecāties, ka visi tūristu pūļi lielākoties jau bija prom un varēja netraucēti izstaigāt takas, pāriet pāri Basteja tiltam un uzņemt skaistas fotogrāfijas, kā arī pa dienu pieejamā maksas taka, vakarā top par bezmaksas taku 😉 . Plusiņš šim apskates objektam par to, ka tas netiek slēgts, līdz ar to jebkurā diennakts laikā ir tūristiem pieejams. Diemžēl kādu citu līdzīgu objektu neizdevās apskatīt, jo darba laiks tajā tikai līdz plkst. 18.00, bet nu tas tad, lai paliek nākamajam tripam. Nakšņot aizdevāmies uz Čehiju, jo turpat jau bija robeža un naktsmītnes cena bija pievilcīgāka, salīdzinot ar Vāciju. 🙂

Ceļojuma azarts mūs ierāva un sapratām, ka gribam redzēt vēl un vēl, līdz ar to atkal garš pārbrauciens ( ap 700 km) cauri Vācijai līdz pašiem tās dienvidiem – Hohenschwangau un Neuschwanstein pilis. Meitenes izkauca pāris stundu šopinga pieturu pa ceļam, līdz ar to pie pilīm ieradāmies vēlāk nekā plānots, taču, ņemot vērā karsto laiku, ap plkst. 21 bija labākais laiks vakara pastaigai, jo tad vismaz bija gaiss, ko elpot. 😀

Iekārtojāmies kempingā, kur pāris minūšu braucienā vienreizējā – Neuschwanstein pils, devāmies to apskatīt saulrietā (un atkal bijām gandrīz vienīgie apjūsmotāji, ja neskaita japāņu tūristus ar saviem Canon EOS-1D X Mark II uz tilta ar skatu uz pili), apstaigājām apkārt un sapratām, ka uz šejieni var braukt un dzīvoties pat nedēļu, daudz dažādu dabas taku, kas pa vienu dienu noteikti nav izstaigājamas, tuvumā mazas un šarmantas pilsētiņas. Atkal plusiņš maksas stāvvietām, kuras vakarā pārtop par tukšām un bezmaksas stāvvietām. 😀

Skolas gados biju te, bet tā bija tāda fiksā ekskursija, kad tikai uz brīdi izskrien apskatīt tieši pili caur tūristu pūļiem un neko vairāk, bet te ir daudz kas vairāk un noteikti ir vērts atgriezties.

Nakts teltī bija aizraujoša, jo rībēja un dārdēja tā, ka maz nelikās, visu to pavadīja arī nenormāls lietus. Taču agri no rīta mūs jau modināja nenormāli skaļa putnu čivināšana un karstā saule – +35 maratons turpinājās. Pēc brokastīm devāmies uz pilsētu apskatīt otru pili – Hohenschwangau un apgājām ainavisku taku ap Alpsee ezeru.

Izbaudījām arī vācu pilsētiņu burvību, pastaigājot pa Fussen pilsētu, kā arī ietestējām gardo itāļu gelato (mēs jau to vienkārši par saldējumu dēvējam), ko taisīja un pārdeva kāds itālis, kurš pārcēlies uz Vāciju. Vienreizējs gardums, kas karstajā laikā kusa ļoti ātri..

Tālākie 220 km ceļā līdz Berchtesgaden Nacionālajam parkam likās nekas, salīdzinot ar iepriekš nobrauktajiem attālumiem, pie tam vācu autobāņi bez ātruma ierobežojuma vilināja iemēģināt, cik tad var izspiest ar pilnu mašīnu… 😀 Un protams arī nelieli pārtraukumi..

Nākamo vakaru sagaidījām jau citā kempingā ar vēl iespaidīgākiem kalnu skatiem, te palikām jau 2 dienas, lai apskatītu vismaz nedaudz vairāk no visa skaistuma. Turpat gar kempingu tecēja ainaviska kalnu upe, kas sniedz tik ļoti patīkamo vēsumu pēc šīs dienas. Pirms doties uz telti aizdevāmies līdz ezeram Konigsee. Izbraucienu ar laivu pa šo ezeru arī atstājām citai reizei.

Nākamajā dienā izlēmām apmeklēt Wimbachklamm – kalnu upe Wimbach, kura tek starp 2 kalniem. Lai gan katru dienu nolēmām, ka nav prāta darbs 35 grādu karstumā staigāt pa kalnu takām, vienalga ik uz soļa attapāmies, ejot kādu maršrutu augšup, nemitīgi dzerot un elšot, taču redzētais atspēkoja visu un bija to saules apdegumu un pūļu vērts!

Pēc nelielas elpas atvilkšanas, atkal devāmies karstumam pretī un apgājām 5km taku ap smaragdzaļo un dzidro ezeru Hintersee. Pirms doties uz kempingu, iebraucām vēl apskatīt mazu un skaistu St. Sebastian baznīcu Ramsau pilsētā, nolēmu, ka atgriezīšos uz turieni mijkrēslītī, lai atkal bez tūristiem varētu skaisti to nobildēt.

Nākamajā rītā atvadījāmies no šī burvīgā Bavārijas apvidus un Vācijas, kārtējo reizi nodomāju, ka te ir jāatgriežas un arī vismaz uz nedēļu :D. Bet nelielam ieskatam laika bija pietiekoši. Tālāk braucām uz manu sen izsapņotu vietu – Hallstatt, Austrijā. Kur tika pavadīti latviešiem tik populārie Līgo svētki, bet tas jau otrajā daļā -> Jau pavisam drīz!