Ceļojums uz Zakopane, iekļaujoties 100 eiro

Kuram gan no mums nepatīk ceļot? Tā vien liekas, ka varētu ceļot katru mēnesi, vai pat labāk katru dienu, kā tiem retajiem laimīgajiem, kuriem tas izdevies. Tā nu šoreiz mans ceļš veda uz Zakopane. Izslavētu vietu tūristu vidū.

Ja kāds uzskata, ka esmu pieredzējis ceļotājs, tad tā nav. Tas, kas tiek aprakstīts šeit, ir tikai mana pieredze, ceļojot Augstajos Tatros ar atgādinājumu pašam sev un varbūt arī kādam citam, par to, ko vajadzētu un ko varbūt labāk nedarīt.

P.s. Plašāks ieskats no ceļojuma uz Zakopane maija sākumā -> https://www.sanhajietis.com/blog/atkal-zakopane-soreiz-maija-sakuma/

Tiem, kuri vēlas tikai saprast, kā tad Augstajos Tatros gāja, nevis lasīt nelielo aprakstu un aplūkot fotogrāfijas, piedāvāju nelielu ieskatu video formātā:

Viens no lētākajiem variantiem ir ceļošana ar stopiem. Esmu lasījis daudz un dažādu rakstu, kā citiem izdodas apceļot pasauli tikai ar stopiem vien. Tomēr šādam ceļošanas veidam ir viens liels mīnuss – nekad nevari zināt kad un cik veiksmīgi spēsi nokļūt galamērķī. Ja tomēr šis variants liekas nedaudz par riskantu, un atvēlētajam ceļojumam ir ierobežots dienu skaits, tad atliek vien meklēt lētākos ceļošanas veidus. Tā kā šis ceļojums notika karstākajā kāzu sezonas laikā, tad es nevarēju atļauties braukt ar stopiem, bet gan bija jāplāno kāds drošāks braukšanas veids.

Līdzīgi kā ar Norvēģijas ceļojumu arī šis tika ieplānots labu laiku atpakaļ, bet izplānots īsi pirms ceļojuma. Pāris mēnešus pirms ceļojuma iegādājāmies autobusa biļetes, jo tieši šajā brīdī tās bija visizdevīgākās, proti nedaudz zem 70 eiro turp un atpakaļ. Autobusa biļetes šajā gadījumā arī sastādīja lielākās izmaksas ceļojumam.

Krakovā ieradāmies naktī. Pāris stundas bija nepieciešams gaidīt tuvāko autobusu, kas devās uz Zakopane. Ieradāmies Zakopanē agri no rīta. Mērķis bija skaidrs, atrast tuvāko autobusu, kas dodas uz Pelenica Bialczanska. Aptuveni 20 minūšu brauciens un esam klāt, lai varētu sākt lielo kāpienu un ceļojuma tūri Augstajos Tatros. Jau pēc neliela kāpiena bija skaidrs, kādēļ mēs to darām un tas, ka šeit būs jāatgriežas vēlreiz, tikai nākamreiz uz daudz ilgāku laika posmu.

Pēc vairāku kilometru kāpiena sasniedzām atpūtas vietu Morkie Oko. No kuras paveras burvīgs skats uz kalniem, kuros pavadījām turpmākās dienas.

Neliels atelpas brīdis un varējām sākt kāpienu augstāk kalnā. Sākumā ceļš veda gar Morskie Oko ezeru, līdz beidzot sākās īstāks kāpiens kalnā. Pēc neilga laika tika sasniegta Czarny Staw pod Rysami ezers.

Aplūkojot bildi zemāk, ir redzams, kas mūs sagaidīja turpmākajās stundās. Lai arī Rysy, kuras augtākais no trijiem virsotnes punktiem ir 2,503 metri (kalna virsotne, kuras dēļ mēs šeit atradāmies) tā nav ne tuvu augstākā virsotne Augstajos Tatros, tomēr šī ir viena no iecienītākajām tūristu vidū, tādēļ ar to mums bija jāsāk. Šī virsotne atrodas uz Polijas un Slovākijas robežas. Pie Rysy virsotnes ved divas takas, viena no Polijas puses, bet otra – no Slovākijas. Ja jāsalīdzina abu pušu taku kāpieni, tad viennozīmīgi grūtākā un stāvākā trase ir no Polijas puses, bet no Slovākijas viegls un lēzens kāpiens.

Mēģinot sasniegt Rysy virsotni, tika sastaptas vairākas latviešu kalnos kāpēju grupiņas. Uzreiz bija skaidrs, ka Augstie Tatri ir iecienīta kalnos kāpšanas vieta arī latviešiem.

Dienas beigas tuvojās straujiem soļiem, kas nozīmēja, ka bija jāatrod naktsmājas. Šoreiz gan mēs bijām sagatavojušies un līdzi bija paņemta telts, kura pirmo reizi tika izslieta kalnos. Milzīga kļūda bija nepārliecināties, vai tomēr telts nav divdaļīgā un metāla kociņi, kuri tika atstāti Latvijā svara taupīšanas dēļ, kā vēlāk izrādījās, tomēr ir ļoti svarīgi.

Aptuveni stundas kāpienā lejup sasniedzām Malē Žabie pleso ezeru, kur arī uzslējām telti un pavadījām nakti. Kā izrādās, šeit naktīs daudziem vietējiem patīk spēlēt kaut kādu spēli, kas liek viņiem visādi sasaukties un ar gaismas avotu palīdzību pārvietoties pa kalnu takām un ārpus tām. Tas bija ļoti interesants piedzīvojums, kad no visām pusēm tuvojas cilvēki ar gaismas avotiem un skaļi par kaut ko sarunājas…

Nākamās dienas rīts iesākās ar lielisku skatu – saules staru apmirdzētu kalnu virsotni.

Turpinājām iesākto kāpienu lejup pa kalnu, brīžiem apmainoties ar tūristiem, kas dodas augšup un cilvēkiem, kas ar vairāku desmitu kilogramu smagu kravu uz pleciem dodas augšup, lai piegādātu pārtiku augstāk esošajam hostelim Slovākijas pusē.

Vienmēr patīkami doties lejup pa kalnu, bet pienāk brīži, kad vien būs jāsāk kāpt arī augšup. Tā arī sasniedzām “Horsky Hostel Popradske Pleso” pie “Opradske ples”. Pēc kura sākās vien tas kāpiens augšup.

Pēc vairāku stundu kāpelēšanas pa kalniem un staigāšanas mākoņos bija laiks doties uz nākamo naktsmītni. Šoreiz tā bija kempinga vieta pie “Tatranska Lomnica”. Slovākijā vecāka gada gājuma cilvēkiem ar angļu valodas zināšanas ir līdzīgā līmenī kā Latvijā, tajā skaitā arī ar krievu valodu bija dikti līdzīgi. Tikai kempinga vietā mums izdevās komunicēt krieviski pēc tam, kad sākumā naivi cerējām runāt angliski. Pēc nelielas sarunas un informācijas, ka nākam no Latvijas, kurā šis cilvēks bija bijis, spējām negaidīti iegūt atlaidi. Kā izrādās, tikai angļiem un vāciešiem ir daudz naudas, tādēļ savējiem vajag palīdzēt un iedot kādu atlaidi.

Nākamā diena nesa lielākos piedzīvojumus visa ceļojuma laikā – lietu. Tādu kādu Latvijā retu reizi esmu piedzīvojis. Tādu, kas mazās upītes pārvērta par krāčainām upēm, kuras daudzās vietās izskaloja ceļus. Bija skaidrs, ka telts šo lietu nebūs izturējusi, jo mietiņi ārējai kārtai bija palikuši Latvijā. Lietusmēteļi šajā laikā arī lāgā nepalīdzēja un spēja noturēt mūs sausus tikai īsu laiciņu.

Vakarā pēc ātra veikala apmeklējuma bija laiks doties uz telti. Cerība uzģērbt ko sausu bija veltīga, jo teltī mani sagaidīja kādu 15 cm ūdens kārta, kurā peldējās mantas. Ar slapjām teltīm un guļammaisiem nācās pārlaist nakti, lai jau agri no rīta dotos uz autobusu, kas aizveda mani atpakaļ uz Zakopane un pēc tam uz Krakovu, kur norisinājās jauniešu dienas.

Ja kādam vēl rodas jautājumi, vai tas bija tā vērts? Tad noteikti bija! Zinu to, ka Zakopane būs jāapmeklē vēlreiz. Šoreiz nedaudz labāk sagatavotiem un uz ilgāku laiku, lai varētu naktis pavadīt turpat kalnos.

Info:

Polijā viss ir poliski. Angliski reti kurš runā

Slovākijā angliski reti kurš runā, labāk runāt krieviski. Iespējams iegūsiet atlaidi

Autobuss ir labs un ērts veids, kā doties uz Zakopane

Dodoties ar automašīnu, par stāvvietām nebūs jāuztraucas, jo to ir pilns, bet lielākā daļa par maksu

Kalnu takas iziešana var prasīt vairāk laika nekā norādīts bukletā

“Rysy” virsotni vieglāk sasniegt no Slovākijas puses, bet no Polijas tas būs daudz interesantāk

Cenas ir līdzvērtīgas un brīžiem dārgākas nekā Latvijā

Pārbaudām telti un laimīgu ceļu! 🙂