Līdz šim ar motocikliem esam apceļojuši Vidzemi (links – https://www.sanhajietis.com/blog/piecas-dienas-apkart-vidzemei-ar-motociklu/) un Lietuvu (links – https://www.sanhajietis.com/blog/apcelot-lietuvu-ar-motociklu/), tagad pienākusi kārtam kam lielākam, izaicinošākam un piedzīvojumiem bagātākam, tāpēc ceļojums uz Rumāniju bija tieši tas. ko vēlējāmies.

Kā mums tur gāja, ko vērts apskatīt, lasi jau tālāk šajā rakstā.

Noderīgi:

  1. Skaidra nauda nepieciešama tikai tirdziņos;
  2. Braukšanas kultūra – briesmīga. Motocikls Rumānijā nav ātrākais pārvietošanās līdzeklis;
  3. Tikai lielajās pilsētās brauc nedaudz virs atļautā. Mazajās pilsētās pie zīmes 30, būs jābrauc uz 90, jo savādāk tiks bremzēta satiksme;
  4. Rumāņiem nepatīk moto braucēji (to izstāstīja pats rumānis, moto braucējs);
  5. Valts ir droša un nevienā brīdī neradās nedrošības sajūta, ka tiksim apzagti;
  6. Valsts ir lētāka kā LV. Viesnīcas daudz. Vidēji vienam nakts izmaksāja no 15 līdz 25 eiro, kur dažās no tām bija arī iekļautas brokastis. Tādēļ kempinga lietas labāk neņemt līdzi un atstāt LV. Šī bija lielākā mūsu kļūda, jo tās tika atvadātas līdzi un ne reizi nebija izvilktas.

Video ieskats:

Protams līdzi bija paņemts arī DJI, bet jāsaka atklāti, ka baigi daudz izmantot to nesanāca, bet nelielai atslodzei tikai DJI video:

1.diena – Pievarēti 1008km

Ceļojuma pirmā diena, tāpat kā pēdējā, bija viena no izaicinošākajām, jo ceļā pavadījām visvairāk kilometru. Sākotnēji plāns bija doties līdz Polijas Ramoda pilsētai vai kādai citai mazajai pilsētai ceļa posmā līdz Ļubļinai. Protams, plāni ir plāni un pirmās dienas entuziasms mūs aiznesa līdz pat Lubenia pilsētai, pārvarot vairāk kā 1008km 11 stundās un 45 minūtēs. Jāsaka atklāti, ka pa bāni braukt ir patīkamāk nekā pa mazajiem Polijas ceļiem, kur nemitīgi pretī brauc smagās automašīnas un apdzīšana brīžiem rada sava veida izaicinājumus, vismaz ar to uz bāņa nav problēmu.

2.diena – Bez pases tikt Rumānijā ir reāli 🙂

Pirmais ceļa posms otrajā dienā jau likās lielisks. Tas ne tikai bija kalnainā apvidū ar dažāda izmēra līkumiem, bet arī lutināja ar skatiem. Šeit ir jāsalīdzina ar LV ceļiem. Šajā dienā izbraucām cauri Slovākijai un Ungārijai, lai vakarā ierastos Baja Mare Rumānijā.

Jau otrajā dienā sākām sajust to karstumu un sutoņu, kas mūs sagaidīja. Citējot ceļabiedru – Braukšana bija kā brauciens pret fēnu.

Šajā dienā piestājām daudz vairāk, apskatījām vairākas Ungārijas pilsētas, izbaudījām vietējo saldējumu, kas karstajā dienā bija lielisks glābiņš.

Gaidīšana rindā uz Rumānijas robežas izrādījās emociju un cerību pilns piedzīvojums. Kā izrādās, kāds jeb “es” bija atbraucis līdz šejienei bez Pases, bet ar ID karti. Mēs tak dzīvojam Šengenas zonā un Pase vajadzīga tik ārpus Eiropas vai, lidojot uz UK. Ahaaa, bet Rumānija īsti nav Šengenas zonā. Pēc oficiāliem datiem no šī gada (2024.gada) Rumānija ir daļēji pievienojusies Šengenas zonai, attiecīgi lidostās un ostās pietiek ar ID, bet citur vajag Pasi. 😊 Nu ko gaidām rindā un ceram, ka ielaidīs 😀 Kā noprotat pēc raksta, tad mums paveicās un robežkontrolei pietika ar ID karti un motocikla tehnisko.

Naudu samainām, uzreiz iebraucot Rumānijā, pēc kā laižam tālāk, lai iegūtu pirmo kultūršoku. Rumāņi brauc briesmīgi un ļoti bīstami! Mūs apdzen pa labo malu, jo redz šeit pēc zīmēm nedrīkst braukt, savādāk bremzē satiksmi. Mazās pilsētas/ciemi jāizbrauc tādā pašā ātrumā, kā ceļi ārpus tām.

Ierodamies nelielā Rumānijas pilsētā Baja Mare, kur esam norezervējušu numuriņu ar skatu uz kalniem, cik jau tur bija tā skata, bet ok. 😊 Moči nolikti un dodamies aplūkot vecpilsētu. Nakts dzīve šeit notiek pilnā sparā un vecpilsētas laukumā visi vietējie restorāni ir gandrīz aizņemti. Kā vēlāk sapratīsim, tad visās tūristu pilsētās naktsdzīve notiek pilnā sparā.

3.diena – Salina Turda, Alba-Carolina Citadel un Futbols

Kā šodienas primārais apskates objekts bija plānotas sāls raktuves Salitan Turda, kurās atrodas darbojošs panorāmas rats. Tas nebija vienīgais interesantais objekts tur. Braucienā līdz sāls raktuvēm piestājam arī pie vietējiem apskates objektiem, kā baznīcas, kura no ārpuses piesaista ar saviem skaistajiem apgleznojumiem un kalpo kā centrālais kapu objekts.

Motociklu bāku uzpilde vietējā pilsētā nozīmēja arī vecpilsētas apskati. Tajā valda nepanesams karstums, kuru daudz maz var paciest, ja regulāri pie rokas ir ledusauksta kafija. Ar kafiju rokā devos apskatīt arī sānieliņas un ieraudzīt kārtējo elektrības stabu, kas kalpo kā “single point of failure”. Šādus stabus turpmākajā ceļojumā redzam ļoti daudz, citus vairāk, citus mazāk apkārtus.

Ierodamies Salina Turda, sāls rakstuvēs, kuras beidzot spēj atdzesēt miesu no nežēlīgā karstuma, kas valda ārā. Aptuveni +12 grādi raktuvēs, kas ir pilnīgi pietiekoši, lai tajās atrastos t-kreklā. Raktuves sastāv no vairākiem līmeņiem un apskates objektiem, kā orģinālajiem sāls ieguves aparātiem, tuneļiem, koncertzāles, mini golfa laukuma un citiem tik netipiskiem apskates un izklaides objektiem. Šeit pat ierīkota laivu piestātne pašā zemākajā raktuvju punktā. Redz, laivot ir populāri arī vairākus desmitus metrus zeme zemes. Salina Turda sāls raktuves noteikti iesaku iekļaut kā apskates objektu, dodoties uz Rumāniju.

Dodoties uz stāvvietu pēc motocikliem, ieraugām šo. Pārredzamā un lēzenā līkumā automašīna iebraukusi grāvī. Par laimi visiem viss ok un pats šoferītis laimīgi stāv pie auto, smaidot pozē, kad cenšos uzņemt kadru. Tā vien liekas, ka šī fotogrāfija parāda Rumānijas šoferu braukšanas kultūru.

Dodamies uz Alba-Carolina Citadel, kurā plānots palikt pa nakti, lai jau rīt dotos uz Transalpina ceļu.

Īsumā par šo vietu – Vouu. Skaista un pārsteidzoša pilsēta. Ne velti šo vietu iesaka tik daudzi un dažādi ceļotāji. Vecais pils cietoksnis kalpo kā pilsētas centrs, kur vienā pusē atrodas dažādi restorāni un bāri, savukārt otrā pusē nosacīts guļamrajons. Tajās par ikdienas dzīvi liecina vairākās vietās izkārtās drēbes. Alba-Carolina Citadel iespējams apiet gan pa ārpusi gan iekšpusi, kur ierīkoti vairāki celiņi, košumkrūmi un soliņi. Šī vieta ir paredzēta nesteidzīgai atpūtai un pastaigai pēc garas darba dienas.

Lielu prieku rada tas, ka tieši blakus izdodas rezervēt numuriņu viesnīcā ar skatu uz pili, līdz ar to pils teritorijā iespējams uzkavēties ilgāk.

Starp citu, futbols šeit ir ļoti lielā cieņā. Gandrīz katrā krogā un restorānā bija izlikts televizors, kurā translēja futbola mačus. Vietām pat pilsēta ir noorganizējusi lielos ekrānus iedzīvotājiem.

4.diena – Transalpina un Pitesti

Viens no zināmākajiem ceļiem Rumānijā ir Transalpina. Šajā ceļā cerējām satikt pirmos lāčus un izbaudīt pirmos īstos līkumus. Lāčus nesastapām, bet līkumus gan izbaudījām. Transalpina ceļš kopumā ir 148km garš. Ceļa numurs – DN67C, sākumposms –  45.958558060759344, 23.560596954295242, beigas – 45.174469971420876, 23.675877019055235, alternatīvais ceļa posms – 45.3352075747203, 24.237816906392652. Transalpina ceļš ir līkumains, ar labu segumu un diez gan pārredzamiem un paredzamiem ceļa līkumiem. Ieteiktu to braukt kā pirmo, jo pēc Transfagarasan, šis liksies dabas skatiem nabadzīgs un var sagādāt lielu vilšanos, ja mērķis ir izbaudīt arī dabas skatus. Vairākos ceļa posmos ir tirdzniecības vietas, kur var iegādāties dažādas uzlīmes, ko uzlīmēt uz koferiem. Netrūkst arī ēstuvju. Posms vidēji aizņem 4-6h.

Ceļa posma beigās iegriežam vietējā restorānā izbaudīt vietējo ēdienu. Kukurūzas putra ar kāpostu tīteņiem, tā īsumā var raksturot pusdienas. Vieta gan skaista. 🙂

Vakarā dodamies uz vienīgo pilsētu – Pitesti, kura, salīdzinot ar citām, izskatījās vispieticīgāk, bet tas tādēļ, ka šī nav tūristu pilsēta.

5.diena – Transfagarasan un Brasov

Viennozīmīgi piektā diena ir ceļojuma kulminācija ar pasakainiem skatiem, ceļiem un moto braukšanas prieku. Sākam Transfagarasan no otras puses nekā to iesaka vietējie eksperti – 44.88334507760188, 24.81297264767529 un noslēdzam – 45.725812304789706, 24.582272745903868. Ceļa numurs – DN7C. Kopumā tas ir 90km garš ar daudz un dažādiem apskates objektiem, līdz ar to nesteidzīgs brauciens prasīs savas 4-6h. Ceļa posms līdzīgi kā Transalpina tiek slēgts diennakts tumšajā laikā. 

Pirmais apskates objekts Transfagarasan posmā bija Curtea de Argeș Monastery, kas tika uzcelts 1517.gadā. Ierodoties šeit, notiek svētdienas mise, līdz ar to bez cilvēku masām neiztikt.

Var teikt, ka īstais ceļa posms ar dažādiem līkumiem un zigzagiem sākas no Poenari Citadel nocietinājuma. Jāsaka atkal, ka lāčus diemžēl neizdevās satikt, kas daļēji ir neliela vilšanās, zinot, ka tik daudziem tos izdodas sastapt. Iespējams pie vainas bija pārāk lielais karstums, kas valdīja šajās dienās.

Tie, kas sekoja līdzi Top Gear UK, bija piefiksējuši, ka tieši Transfagarasan ceļu atzina par pasaulē skaistāko un majestātiskāko. Neliels video ieraksts no sērijas joprojām ir apskatāms Youtube kanālā:

https://youtu.be/PhSanuvCrOA?si=BFSBR29NG0VQ3FUN

Šeit konkrētā lokācija (Dambis zemāk bildēs), kur Top Gear pavadīja nakti savās luksus automašīnās.

Tālākais brauciens līdz kalna virsotnei ir ar vairākām pieturām, jo skati ir vienkārši kolosāli! Ceļa segums, salīdzinot ar Transalpina posmu, ir sliktākas kvalitātes, salīdzinoši izdeldēts ar vairākām dziļām bedrēm. Varbūt tādēļ radās iespaids, ka tie, kas vēlas izskrieties un guldīt motociklus līdz dzirkstelēm, izvēlas Trasalpina, bet skatu baudītajiem un piedzīvojumu kārajiem Transfagarasan būs vairāk piemērots.

Pa ceļam sastopam vietējos ēzeļus, kas, netraucēti motociklu un automašīnu skaņām, staigā pa ceļa nomali.

Tikšana līdz virsotnei sākas ar sastrēgumu visā tuneļa garumā, abos virzienos. Iemesls pavisam vienkāršs, pārpildītas stāvvietas kalna virsotnē, jo ir svētdiena, kā arī noplīsusī automašīna. Par laimi ar motocikliem sastrēgums ir daudz īsāks un ātrāk izbraucams.

Kalna virsotnē netrūkst arī suvenīru veikalu un ēdināšanas vietu. Ļaujos impulsa pirkumam un iegādājos vietējo “bulciņu” – uz apaļas pagales uzgrillētu mīklu apkaisītu ar kokosa skaidiņām. Interesants un arī garšīgs saldais ēdiens, kas labi ietu klāt kafijas tasei.

Caurbraucot nelielu pilsētu, ieraugām interesantu pili un nolemjam piestāt. Pilij apkārt saglabājies ūdens aizsarggrāvis, kurā šobrīd dzīvo milzīgas, jā, tieši milzīgas zivis. Kamēr ceļabiedrs dodas iekšā atvēsināties pils mūros, tikmēr es izstaigāju apkārtni.

Sasniedzam gala mērķi Brasovu un noliekam motociklus atpūsties, lai paši dotos uz vecpilsētu. Milzīga, skaista un tūristiem/vietējiem piepildīta vecpilsēta. Kur vien skaties, tur kāds krodziņš. Galdiņš pie galdiņa gandrīz visas galvenās ielas garumā un nav tā, ka restorāni ir pustukši. Arī mēs nolemjam apsēsties pie viena no tiem un sagaidīt tumsas iestāšanos, lai aplūkotu Brasovas vecpilsētu laternu gaismā.

6.diena – Drakulas pils un sastrēgums.

Dažu kilometru attālumā atrodas Rasnov mazpilsēta ar pili kalna galā. Pati pilsēta ir neliela ar centrālo laukumu, no kura ar funikulieri var nokļūt līdz pils pakājei. Kalna augšā atrodas arī dinozauru parks, uz kuru var tikt, izvēloties iet kājām vai arī braukt ar vilcieniņu, šajā gadījumā traktora vilktu lokomotīvi. Nedaudz neierasti, ko tādu redzēt. Šeit laikam bez lāčiem nav iespējams iztikt, jo tur pat blakus kāpnēm, kas ved uz pilsētu, uzlikta zīme par potenciālu lāču eksistenci. Interesanti, cik patīkami šeit būtu naktī iet?

No Brasovas nelielā attālumā atrodas arī izslavētā Drakulas pils jeb Bran Castle. Par kuras saimnieku ir uzņemtas daudzas filmas un radušies tik daudzi nostāsti. Viens no iemesliem esot viņa nežēlīgā daba un spīdzināšanas metodes. Bran Castle ir tūristu pārpildīta. Pērkot biļetes, pastāv iespēja papildus iegādāties moku istabu un laika tuneļa apmeklējumus. Jāsaka kā ir, ne moku istaba, ne laika tunelis nebija nekas tāds, ko vēlētos vēlreiz apmeklēt. Neuzskatu, ka tas būtu bijis tā vērts. Pils ekspozīcijas, kā jau lielākajā daļā piļu, senlaicīgās mēbeles un interjers. Ja nezinātu leģendu par  Bran Castle, tad to varētu arī neapmeklēt.

Turpat pilsētā ir vairāki vietējie restorāni, kuru piedāvājumā arī ir Drakulas pizza, šo gan iesaku notestēt. Daudz siera un ar asumiņu.

Tālākais maršruts veda uz Peles Castle, bet, lai līdz tai nokļūtu, bija jāizbrauc cauri mūžīgajam un kādus 12km garam sastrēgumam. Mūžīgais, jo neatkarīgi no dienas vai stundas, tur bija sastrēgums. Par laimi ar motocikliem, lēnām braucot, izdevās to izbraukt salīdzinoši ātri, jo āra +42 temperatūra nemaz nepalīdzēja un neradīja vēlmi tur zvilnēt. Sastrēguma iemesls ir pilsēta, kurā tiek taisīti labie un kreisie pagriezieni un iebraukšana un izbraukšana no stāvvietām. Ne velti šeit dežurēja arī policija. Diemžēl apbraukt savādāk šo ceļu īsti nevar, jo to ieskauj kalnu grēdas.

Peles pili tuvumā aplūkot neizdevās, jo ieradāmies pēc 18:00, kad piekļuve tai tiek slēgta, jo notiek rekonstrukcijas darbi. Šajā vietā ir vairāku skaistu ēku komplekss, kuras ir vērts aplūkot. Iesaku atbraukt un pārliecināties, pat, ja sastrēguma izbraukšana aizņems kā minimums savas 40-60min.

7diena – Bucegi Natural Park un neplānots kāpiens līdz krustam

Bucegi Natural Park atradu, pētot dažādu moto ceļojumu aprakstus pa Rumāniju. Šo vietu raksturoja kā patīkamu un relaksējošu braucienu ar skaistiem skatiem. Tā arī bija. Brauciens un līkumi ir plūstoši un mierīgi, kas ļauj vērot apkārtējo dabu. Lieliska atslodzes diena skatu vērošanai.

Aizbraucot līdz vienam no gala punktiem, aprunājāmies ar vietējo Rumāni, kas izstāstīja, ka līdz krustam esot mierīgs un lēzens gājiens, kas kopā aizņem 3h. Hmmm, 3h stundas saki? Ejam. Protams, no lēzenā kāpiena un 3h īsti nebija ne miņas, bet vismaz gājiens bija tā vērts! Skats kolosāls un elpu aizraujošs.

Ieskauta divās lielās kalnu grēdās, slēpjas Ialomiței Cave. Lai nokļūtu līdz tai, būs sākumā jādodas nelielā 15 min pastaigā, kas aizvedīs līdz lieliem klosterveidīgajiem vārtiem. Alu sistēmas izstaigāšana aizņems aptuveni 30-40min, bet ir tā vērts, jo netraucēti, savā nodabā var aplūkot dažādos veidojumus, kā arī uzņemt fotogrāfijas, neuztraucoties, ka gids bļaus “No foto”, kā tas ir lāču alā, kuru apmeklējām pēdējā Rumānijas ceļojuma dienā.

Dodoties projām, piestājam pie ļoti interesantas vietējās ēstuves, kurai dekorācijas bija izgrebtas no koka. Interesanta un skaista vieta pusdienām, pirms dodamies meklēt nākamās naktsmājas.

Jau otru nakti paliekam Brasov pilsētā. Šoreiz nolemju labākam nakts miegam notestēt Starbucks šokolādes Cold Brew latte.

7.diena – Sighişoara Citadel, Biertan un Castelul Corvinilor

Izbraucam agri, jo šodien jau sākam virzienu atpakaļ uz LV pusi. Kā pirmais apskates punkts ir Sighişoara Citadel, kas pārsteidz ar nelielo, bet skaisto vecpilsētu un nesteidzīgo idilli, kas valda tik tūristiem populārā vietā. Ierodamies šeit jau salīdzinoši agri, bet tas mūs neglābj no kārtējiem +40. Tā vien liekas, ka ielas ir uzkarsušas līdz saviem +50.

Turpat netālu atrodas Biertan pils, kurai pie pils vārtiem iespējams ieturēt pusdienas un izbaudīt vietējo tik populāro piparmētrcitrona dzērienu.

Castelul Corvinilor ir viena no lielākajām pilīm Eiropā un skaitās viena no septiņiem Rumānijas brīnumiem. Castelul Corvinilor pils tiešām ir iespaidīga un obligāti iekļaujama Rumānijas ceļojuma tūrē. Šeit ir aplūkojamas arī dažas senās spīdzināšanas iekārtas. Ārpus pils pat ir atsevišķa izstāde (par papildus samaksu), kas veltīta tikai agrāko laiku spīdzināšanas metodēm. Blakus esošajā pilsētā izdevās atrast naktsmājas, kas nedaudz atgādināja amerikāņu filmu hoteļus. Ļoti labas naktsmājas ar tajās esošu restorānu – Pensiunea Rustic.

Pirmspēdējā vakarā, pāršķirstot FB moto grupas ierakstus, ieraudzīju, ka neesam vienīgi latvieši, kas šobrīd ar močiem atbraukuši uz Rumāniju. Diemžēl kaut kā biju palaidis garām Cheile Bicazului ceļu, tādēļ uzņēmu ekrānšāviņu, lai to pieglabātu nākamajam Rumānijas ceļojumam.

Nākamās dienas rīts sākās ar patīkami vēsu laiku +37. Šodien dodamies uz The Bears’ Cave, kas ir pa ceļam uz LV. Vai šo alu būtu speciāli jāapmeklē? Nē, ja vien ir būts Ialomiței Cave, bet ja tas ir pa ceļam, tad kādēļ ne? Ala tiek izrādīta lielā grupā, gida pavadībā. Foto un video šeit ir aizliegti. Par dažām telefonbildēm gan neko baigi neiebilst. Ala savu nosaukumu iemantojusi no tā, ka agrāk šeit esot ziemojuši lāči, tādēļ arī alas tālākajā punktā ir goda aplis ar tās iemītnieku.

8.diena – Polijas bāņi

Iebraucot Polijā, ceļabiedrs piefiksē, ka mana motocikla priekšējā riepa nav izturējusi Rumānijas slodzi un karstumu, kā rezultātā vairākās vietās ir ne tikai gumijas, bet arī kordu plīsumi.

Mēģinu meklēt info, kur Varšavā var nopirkt un nomainīt motociklam riepu, bet problēma tāda, ka līdzīgi kā LV, motocikla riepas uz vietas netur (vismaz to, ko izdevās atrast/sazvanīt). Uzrunātie vietējie motociklisti ar nemācēja teikt, kur, lai steidzami nomainu riepu.

Tiek pieņemts lēmums lēnām un pamazītēm braukt uz LV pusi. Par laimi viss veiksmīgi un šobrīd jau kumeļam uzmaukti jauni pakavi.

9.diena – LV

Esam veiksmīgi ieradušies LV. Nobraukti ~4500 km, iegūtas lieliskas un neaizmirstamas atmiņas. Lielisks piedzīvojums un skaista valsts! Iesaku! Pievienoju arī nelielu ieskatu no tā, kā mēs vizinājāmies pa Rumāniju.