Atlika vien sagaidīt 2020. gadu, lai beidzot ikvienam no mums būtu lieliska iespēja un iemesls apceļot Latviju. Kādēļ gan to nedarīt, jo lielākā daļa no mums ir apceļojuši tik daudz pasaules valstu, tik daudz ko redzējuši un izbaudījuši, bet tepat Latvijā, savas dzimtenes izpētē mēs esam bijuši dikti skaudri. Tādēļ laiks to mainīt un beidzot nesteidzīgi apskatīt vienīgo Latvijas reģionu, kura apskatē esmu tērējis vismazāk laika un resursu – Kurzeme, es jau braucu!

Tā kā ceļojums bija vairākas dienas un piedzīvots bija dikti daudz, tad to visu vienā rakstā nav iespējams atspoguļot. Šajā rakstā dalīšos ar pieredzi apskatot Sēru dīķu taku, Kaņiera ezera niedru taku, Jaunmoku pili, Vecmoku muižas drupas, Kaives senču ozolu, Abavas Velnalu, Kalnmuižas pili, Skatu laukumu netālu no Sabiles, Kandavu, Talsus, Engures ezera taku, Māju jūrā, Kaltenes kalvas, Zēņu dīķi, Kolku saulrierā, Šlīteres bāku, Dundagas pili, Valpenes piramīdu un Liepniekvalkas alas. Rakstot šo visu, pašam vai neticas, ka tik daudz ko paspēju aplūkot un izbaudīt. Tādēļ lieki laiku nekavēsim un ķersimies klāt rakstam. Patīkamu lasīšanu! 😉

Pirmajā dienā nekas daudz netika ieplānots, jo starta pozīcija bija aptuveni 200km attālumā no pirmā apskates objekta, ko īsti nevarētu uzskatīt par Kurzemes apskates tūres objektu, bet vairāk kā interesantu apskates vietu – Sēru dīķu taka, kas ir neparasts ģeoloģisks veidojums, kas atzīts par dabas pieminekli. Šajā vietā lieliski var izbaudīt vecu olu smaržu, ja nekad iepriekš dzīvē tādu smaržu nav sanācis izjust. 🙂 Smarža rodas pateicoties sērūdeņiem, kā zināms, tiem piemīt ārstnieciskas īpašības, tādēļ tā apmeklējums ir pat ieteicams. Sēru dīķa taka atrodas Lapmežciema pagastā Raganu purva rietumu malā. GPS: 56.96515, 23.46959. Takas kopgarums ir aptuveni 2.5km, galā tā apmet loku ap vienu no sēra dīķiem.

Video ieskats:

Pēc nelielas pastaigas dodamies tālāk uz tuvējo Kaņiera ezera niedru taku. Šeit jau ir būts vairākkārt, tomēr ne vasarā, laikā, kad niedres gar taku ir pašā briedumā. Zaļajām niedrēm viennozīmīgi piemīt savs šarms, tomēr es būšu lielāks cienītājs šīm niedrēm ziemā, kad tām piemīt kaut kas vairāk, kaut kas mistisks un mīklains. Starp citu, šeit ir filmēti vairāki Latvijas mūzikas klipi. Vai zini kuri? Turpat netālu atrodas arī Kaņieru ezera pilskalna taka un skatu tornis, ko ir vērts apmeklēt pie vienas reizes.

Daba apskatīta, laiks arhitektūrai. Jaunmoku pilns tam pilnībā atbilst. Lai gan sākumā šeit bija plānots piestāt uz ļoti īstu laiku, tas izvērtās patīkami garāks nekā sākumā bija plānots. Par Jaunmoku pili nav plaši un gari jāstāsta, jo pils ir pieredzējusi daudz un dažādu varu maiņas. Šobrīd tā ir iemīļota pieturvieta daudziem kāzu pāriem un pils viesiem. Ja gribās šeit atvilkt elpu, tad iespējams labākā vieta ir turpat tuvumā esošais ābeļu dārzs, kurā iekārti vairāki šūpuļtīkli. Atguļoties tajos, laiks paskries vēja spārniem.

Dažu kilometru attālumā atrodas skaista un gara koku aleja, kura ieskauj nelielu lauku ceļu. Dodoties pa šo ceļu, nokļūsiet arī pie Vecmoku muižas drupām, kas savu spozmi jau sen ir atstājusi vēsturē.

Ja rodas vēlme aplūkot Baltijā resnāko koku, tad jādodas pie Kaives senču ozola, kas ir arī vecākais ozols visā Baltijā. Šobrīd ozola apkārtmērs sasniedz iespaidīgus 10,4 metrus, kas šo apjomu ir sasniedzis gandrīz 400 gados (pēc jaunākajiem pētījumiem). Ozols tiešām izskatās iespaidīgi, tā milzīgie zari un apkārtmērs liek nedaudz aizdomāties par to, ko šis koks ir redzējis un piedzīvojis. Jācer, ka tas turpinās un spēs apmeklētājus aizraut vēl maksimāli ilgi.

Lai nokļūtu līdz Kandavai ir iespēja doties pa garāku asfaltētu ceļu, vai tomēr izvēlēties kādu vientuļāku lauku ceļu. Protams, ka izvēle krīt par labu lauku ceļam, jo kā gan savādāk var vislabāk iepazīt Kurzemes dabas ainavas. Tiek piestāts uz neliela pagura, no kura paveras lielisks skats uz plašiem labību laukiem, un pacelts drons, lai iegūtu kādu skaistu fotogrāfiju.

Vasara ir patīkama ne tikai ar silto laiku, bet arī ar garajām dienām, kuru laikā var paspēt apskatīt tik daudz skaistu vietu. Tādēļ vakara noskaņās dodamies aplūkot Abavas Velnalu, pēc kuras spontāni atpakaļceļā nolemjam piestāt pie Kalnmuižas pils. Super skaista un sakopta vieta, ideāla aplūkošanai vakara noskaņā, kad saule jau laižas zemu. Šī noteikti būtu lieliska vieta saviesīgam pasākumam vai vienkārši draugu kompānijai, lieliski pavadot vakaru uz turpat blakus esošās terases. Noteikti iesaku apskatīt Kalnmužas pili tuvāk.

Nākamais pieturpunkts pirms došanās atpakaļ uz Kandavu ir netālais skatu laukums virzienā uz Sabili. Par šo skatu laukumu uzzināju vairākus gadus atpakaļ, kad šajā pusē fotografēju dikti foršam pārim kāzas, kurās kā kāzu akcents tika izvēlētas brūklenes. P.s. Šeit pat blogā joprojām var atrast viņu kāzu bildes 😉

Ja atrodaties Kandavā, tad pastaiga pa šo pilsētu ir obligāta. Kandava ir iemīļojusi ozolzīles, kas pilsētā ir sastopamas bez maz vai uz katra stūra. Ozolzīles izmantošanai ir arī sava vēsturiska nozīmē, jo 1925.gadā Kandava beidzot tiek pie sava ģerboņa, kas ietver ozola zaru ar trīs ozolzīlēm. Ja vienkārši ar ozolzīlēm ir par maz, tad Kandavas novada muzejs saviem apmeklētājiem piedāvā degustēt ozolzīļu kafiju, kas noteikti būtu jāizbauda īstiem kafijas mīļiem.

Nākamā diena iesākas agri, jo ir jāpaspēj tik daudz. Pirmais pieturpunkts ir paredzēts Talsos. Pilsētā kas pazīstama kā deviņu pakalnu pilsēta vai citiem par Intara Busuļa pilsētu. Blakus vecpilsētai atrodas Talsu pilskalns un Talsu ezers, no kura paveras lielisks skats uz pilsētu. Šo vietu ir iecienījuši arī ķīnieši ne tikai, lai aplūkotu pilsētu, bet arī, lai iegādātos kādu no īpašumiem.

Laiks doties tuvāk jūrai, sākumā piestājot pie Engures ezera, kas ir ornitoloģiskais liegums. Saudzējot dabu, dodamies pa Engures ezera krasta līnijas iekārtoto taku līdz savvaļas zirgiem un putnu vērošanas tornim. Takas galā brīvi staigājošie savvaļas zirgi ir dikti ziņkārīgi un nāk klāt draudzēties, tādēļ, ja bail no zirgiem, tad šī taka nebūs īstā. Dodoties atpakaļ, tiek izieta Orhideju taka, kas attiecīgi šajā laikā nav tik krāšņa, jo liekā daļa orhideju jau ir paspējušas noziedēt, tomēr dažas vēl atrodam. Orhideju taku vēlams apmeklēt no maija līdz jūlijam, kad orhideju dzimtas augiem ir ziedēšanas laiks.

Latvijā ir viena slavena māja, kas uzcelta Rīgas jūras līcī. Par to baigi nav jāstāsta, jo tās stāsts skrien pa priekšu mājai. Pavisam netālu atrodas arī Kaltenes kalvas, kas ir mežā atrodami lieli akmens krāvumi, kas vēl pavisam nesenā pagātnē sniedzās līdz pat koku galotnēm. Var iedomāties, cik tas būtu iespaidīgi, ka šī vieta nebūtu izpostīta 60-70.gados, kad tās akmeņus izmantoja ceļu būvei. Šī noteikti būtu viena no slavenākajām Latvijas apskates vietām. Mūsdienās diemžēl palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m un augstums vien tik 2 m.

Īsi pirms ierašanās Kolkā piestājam pie Zēņu dīķa, kas ir vairāk kā hektāru liela mākslīga ūdenskrātuve, kuru 60.gados izraka, lai iegūtu ledu Kolkas zivju fabrikas vajadzībām. Blakus ūdenskrātuvei atrodas lieliski iekārtota piknika vieta ar skaistu lapeni un īsu pastaigas taku līdz jūrai.

Beidzot esam nokļuvuši līdz Kolkas ragam, kur tiek plānota nakts pavadīšana. Stāstot, ka Kolkas ragā esot lieliski saulrieti, tādēļ domāts darīts un ar siltām tējas krūzēm dodamies pie jūras meklēt labāko un skaistāko vietu šūpuļtīkla iesiešanai starp kokiem. Vieta atrasta un var uzņemt pāris bildes, lai pēc tam iekristu šūpuļtīklā un nesteidzīgi baudīt saulrietu.

Rīta dzestrumā tā vien gribas izstaipīt kājas. Neliela pastaiga gar Kolkas ragu pirms šeit sarodas pilns tūristu un laiks doties tālāk. Tajā reizē vēl nenojautu, ka pēc pāris mēnešiem tur atgriezīšos atkal ar mugursomu un apņēmību noiet Rīga – Dubulti 136km/55h plašāks ieskats šeit – https://www.sanhajietis.com/blog/pargajiens-kolka-roja/

Tālākais ceļš ved uz Dundagu, bet kā jau parasti plāni nedaudz mainās un tiek piestāts pie Šlīteres bākas, kurā bija vērojama putnu un dažādu Latvijas bāku ekspozīcija.

Par Dundagu, atklāti sakot, neko daudz iepriekš nezināju un nekad nebija dižie plāni šo vietu apskatīt, līdz brīdim, kad nejauši uzgāju lielisku fotogrāfiju ar Dundagas pili, ieskautu rīta miglā. Bilde tik ļoti bija iespiedusies atmiņā, ka radīja nepārvaramu vēlmi to kādreiz apskatīt. Diemžēl to neizdevās ieraudzīt rīta gaismā, kad pili ieskautu migla, bet dienas pirmajā pusē, kad jebkādas miglas paliekas jau bija aizslaucītas. Dundagas pils neliek par sevi vilties arī dienā! Lieliska, šarmanta un fotogēniska, tā spēj piesaistīt uzmanību un vēlmi to vēlreiz aplūkot kādā no nākotnes braucieniem uz šo pusi.

Turpat netālu atrodas interesants vietējo iedzīvotāju veidots apskates objekts – Valpenes piramīda, kas veltīta Krišjānim Baronam. Piramīdu, kas ir lielu akmeņu krāvums piramīdas formā 1990. gadā veidojis tēlnieks Vilnis Titāns pēc Imanta Ziedoņa ieceres.  Tās augstums ir ap 6 metriem un apkārtmērs ap 50 metriem. Valpenes piramīda simbolizē Kr. Barona ieguldījumu latviešu tautasdziesmu vākšanā un apkopošanā. Interesanti, ka akmeņi piemineklim savākti no apkārtējiem laukiem un tajos iekalti meliorācijā iznīcināto apkārtnes māju vārdi, kas izvietoti atbilstoši mājas atrašanās vietas virzienam.

Turpat netālu atrodas Liepniekvalkas alas, kas ir smilšakmens atsegums, kurā avoti izskalojuši Latvijā netipisku alu un pazemes eju labirintu, sasniedzot iespaidīgus 70 metrus (tas ir garākais dabisko alu labirints Latvijā). Liepniekvalkas alas ir Valsts aizsargājama dabas teritorija, kuru šobrīd iecienījuši sikspārņi.

Pēc alu apskates jādodas tālāk uz Ventspili, bet par to plašāk jau otrajā raksta daļā.