Apceļojot Horvātiju ar auto

Horvātija, sapņu zeme daudziem ceļot gribētājiem, kas piesaista ar plašajām pludmalēm, lielajām kalnu grēdām, patīkamo klimatu un protams jūras veltēm. Apceļojot Horvātiju ar auto, iespējams to ne tikai labāk izbaudīt, bet arī pašiem būt ceļojuma noteicējiem. Tādēļ, ja plāno doties uz Horvātiju ar savu auto vai motociklu noteikti izlasi visu līdz beigām, jo uzzināsi nepieciešamo par Vinjetēm, ceļa zīmēm un braukšanas kultūru Horvātijā.

Tā vien neticas, ka līdz pat 1995. gadam Horvātija bija ierauta karā, kā rezultātā 500 000 vietējo iedzīvotāju nācās pamest savas mājvietas. No tūrista skatu punkta, kara sekas var redzēt tikai vietām, proti, ložu caurumi uz māju sienām, bet, kas darās pašā valsts iedzīvotāju dzīvē, to gan no tūrista skatu punkta ir grūti saskatīt.

Viesnīcas Horvātijā ir jārezervē laicīgi, jo tāpat kā, dodoties uz Bled ezeru Slovākijā, pēdējās dienās nav baigo atlaižu vai piedāvājuma, jo lielākā daļa jau ir norezervēta. Tādēļ ieplānojam un rezervējam laicīgi!

Pirmajā šī ceļojuma rakstā stāstīju, ko redzēt un ko būtu noderīgi zināt, dodoties uz Krakovu Polijā un Budapeštu Ungārijā (plašāk lasi šeit). Savukārt otrajā rakstā padalījos ar daudzām foršām vietām, ko apskatīt Slovēnijā (plašāk lasi šeit).

Protams arī no visa ceļojuma ir sanācis neliels video ieskats.

Iebraukšana Horvātijā pati par sevi bija izaicinājums, jo bija jāstāv vairākas stundas vairāku kilometru korķī. Tādēļ noteikti sagatavojamies ar pacietību un nedzeram daudz šķidruma. 🙂 Horvātija nav Šengenas zonas dalībniece, tādēļ ar pasu pārbaudi ir jārēķinās. Garās rindas uz robežas pastiprina arī kaimiņos esošie Itāļi, jo to šeit netrūkst. Iespējams, ka Horvātijā joprojām var atpūsties lētāk nekā pašu dzimtajā valstī.

Pirmais pieturpunkts Horvātijas ceļojumā ir “Aquarium Pula”, kas atrodas fortā “Verudela”, kas celts 1886. gadā un šobrīd skaitās kultūrvēsturisks mantojums, kas sevī slēpj visdažādākās ūdens radības un arīnjūras bruņurupuču glābšanas centru. Forts ir vairāk kā 100 metrus garš un 10 metrus plats. Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja nokļūt arī uz forta jumta, no kura paveras lielisks skats uz apkārtni. Ja tomēr ar to būs par maz, var droši doties uz vietējo pludmali, kas kūsāt kūsā no cilvēku masām.

Ja Horvātijas klimats ir ideāli piemērots vīnogu audzēšanai un tās pašas vai vēlas augt, kur vien iespējams, tad kādēļ tās neizmantot kā dabisko jumtu automašīnām, lai tās nesakarstu saulē. Pie tam vīnogu sezonā būs iespējams, iekāpjot mašīnā, paņemt arī kādu vīnogu ķekaru, kas karājas turpat blakus.

Īsi pirms tumsas iestāšanās esam klāt, lai apskatītu Pulas arēnu jeb Pulas amfiteātri, ko uzcēla senie romieši ap 27.gadu pirms mūsu ēras. Lai vai kā gribējās ieiet iekšā, tas nesanāca, jo tajā notika koncerts, kuru ļoti labi varēja vērot un klausīties arī ārpus amfiteātra sienām (būtu diez gan interesanti/neierasti doties uz koncertu amfiteātrī). Tā kā tumsa jau bija atnākusi, bija laiks doties aplūkot vecpilsētu. Protams, ka dzīvība šeit nerimās arī tumsā, bet kādēļ, lai būtu savādāk, ja vakars ir patīkami silts. Netālajā pilsētas laukumā visi dejot gribētāji varēja iemācīties arī kādu jaunu dejas soli kopā ar pasniedzēju, kas visus interesentus (kuru bija ļoti daudz) iekustināja dejas ritmā.

Braucot gar Horvātijas krasta līniju, ir iespējams piestāt ik pēc kāda gabaliņa, kur jau ir iebraukātas ceļa nomales un stāv daudz jo daudz vietējo automašīnu. Pie vienas no tādām vietām tika nolemts, ka jāapstājas un jāapskatās, kur tad tas suns aprakts. Ilgi nav jādomā. Pasakains skats uz tuvumā esošo ciemu, kas atrodas pie Adrijas jūras krastiem, savukārt, dodoties pa nelielo stāvo taku var nokļūt pie pludmales. Protams, pa ceļam būs pilns dažādu māju, kuru skats būs vērsts uz Adrijas jūru.

Vinjeti Horvātijā nevar iegādāties, jo ir jāmaksā par katru autobāni atsevišķi, nobraucot no tā. Var maksāt gan skaidrā, gan ar karti. Maksa atkarīga no nobrauktā attāluma, tāpēc jārēķinās ar lielākām izmaksām, jo, piemēram, autobānis no Plitvices līdz Zagrebai izmaksāja pāri 25 euro, kas bija tik pat, cik nopirkt vinjeti Ungārijā un Slovākijā kopā uz vairākām dienām.

Braucot gar Horvātijas piekrasti ir jārēķinās ar diez gan līkumainu un kalnainu ceļu. Tādēļ, ja nepieciešams kaut kur ātri nokļūt, noteikti labāk izvēlēties autobāni. Ceļa zīmes šeit arī ir ļoti mistiski saliktas. Atgriežoties Latvijā, ilgi domāju, vai atnāks kāds sods par ātruma pārkāpšanu vai nē. Uz Waze arī neiesaku dikti paļauties, jo ātrumu ierobežojumus rādīja diez gan neprecīzi, jāsaka, ka KIA automašīnas karte bija daudz precīzāka. Bet par mistiskajiem ātruma ierobežojumiem – vietām, kur, izvērtējot ceļu, varētu braukt uz 70, ir uzlikta zīme 30, bet tur, kur līkumi un ātrāk par 40 nepabrauksi, stāv zīme 70. Kas to lai saprot, kādēļ tā… Visvairāk tracināja pilsētu zīmes, kas sākās kādus 2-3km pirms pašas pilsētas vai apdzīvotas vietas un beidzās arī vairākus kilometrus pēc jebkādas tuvumā esošās mājas. Ej tu i saproti tādos brīžos, vai var jau braukt ātrāk vai nevar, ja pēdējos 5km nevienu māju un dzīvu radību neesi redzējis, tā lēnām sāc uzņemt ātrumu un pēc kādiem 500 metriem parādās pilsētas beigu zīme! Un es nebiju vienīgais latvietis, kas neizprata viņu pilsētu zīmes…

Jau otro reizi, kārtīgi apceļojot Eiropas vidieni ar KIA CEED, protams, ar to pašu uzticamo auto, kas vēl ne reizi nav pievīlis vai licis raizēties, noteikti liek domāt, ka tā nebūs pēdējā reize, kad ar to dosimies ceļojumā pa Eiropu.

Jāpiestāj pie plaša ceļa malā esošā stāvlaukuma, no kura paveras burvīgs skats un piekrasti. Kā jau daudzās pieturvietās arī šeit ir pieejama bezmaksas WC un vējš, kas gāž no kājām nost. Diemžēl visu skatu bojā nesakoptā apkārtne, proti, cilvēku radītie un izmestie gruži, turpat krūmos.

Jauna diena un jauni iespaidi – Plitvices nacionālais parks Horvātijā. Pirms braukšanas izpētījām, ka biļetes labāk iegādāties laicīgi, lai izvairītos no supergarām rindām, taču tā kā negribējām sevi piesiet konkrētai dienai (ja nu pa ceļam gadās vieta, kur noteikti gribētos pavadīt vairāk laika), tad biļeti nenopirkām un paļāvāmies uz to, ka gan jau iekšā tiksim. Atbraucot un ieraugot rindu pie ieejas, sapratām, ka gluži prātīgi tas nebija, neko darīt, stājāmies vien ar cerību tikt kaut kad iekšā. Tā kā rinda vairāk kā stundu stāvēja uz vietas, nolēmu, ka nepieciešams paņemt vēl vienu atmiņas karti, lai droši varētu fotografēt Plitvices ūdenskritumus. Dodoties uz mašīnu, satiku Denisu, kuram dažas dienas atpakaļ fotografēju kāzas pie Bled ezera. Kā izrādījās viņa kompānija ir praktiski rindas pašā priekšā un tādēļ pēc vienas minūtes mēs stāvējām jau gandrīz pie pašas ieejas. 🙂

Plitvici veido 16 savstarpēji savienotu ezeru sistēmas, ka ir iekļautas UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Vieta pārsteidz ar daudz un dažāda lieluma ūdenskritumiem, to kaskādēm un dažādām takām. Tā vien likās, ka šo vietu būtu ļoti forši apmeklēt rudenī, jo iekrāsotās koku lapas lieliski piestāvētu pie ūdenskritumiem un ūdens krāsas. Jāņem vērā tas, ka šajā vietā nedrīkst ne tikai peldēties, bet arī lidināt dronu, ja vien nav ļoti laicīgi saskaņots un saņemta atļauja no Plitvices administrācijas.

Karstums viens liels karstums, tādēļ nav jābrīnās, ka ne tikai agri, bet arī vēlu vakarā automašīnas termometrs rāda virs 35 grādiem. Jā, karstums bija pamatīgs, bet to jau varēja sagaidīt no Horvātijas.

Laiks piestāt un aplūkot arī kādu mazāku Horvātijas piejūras pilsētu, šoreiz tā bija Makarska, kas patīkami pārsteidza ar savu lielisko skatu uz kalniem. Tāda sajūta, ka šeit varētu pavadīt vēl vairākas dienas un vienkārši baudīt vecpilsētu un lielisko skatu, bet laiks skrien un bija jādodas tālāk. Tuvāk Melnkalnes robežai nedodamies, jo laiks doties atpakaļ uz Horvātijas augšu.

Līdzīgi kā Maltā, tā arī Horvātijā dronu izdevās palaist gaisā tikai pāris reizes. Neskatoties uz to, manuprāt, tika iegūtas lieliskas krasta līnijas bildes.

Splita, kas ir Horvātijas otrā lielākā pilsēta, sevī slēpj 3.gadsimtā celtu romiešu imperatora Diokletiāna celtu pili, kas jau 1979. gadā tika iekļauta UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Šo pili apkārt apjož milzīgs mūris, kas labāk liek noprast pils plašumus un varenumu.

Ja daudzi domā, ka pietiek tikai ar Plitvices ūdenskritumu apskati, tad jāsaka, ka smagi maldāties, jo Krka nacionālais parks ir tikpat iespaidīgs un aizraujošs, pie tam beigās šeit būs iespējams arī nopeldēties, ko Plitvicē nedrīkst! Krka nacionālajā parkā arī pastāv vairākas taku iespējas ar dažādiem apskates objektiem. Šeit lielo ūdenskritumu dzestro vēsumu būs iespējams sajust ļoti tuvu. Lai izvairītos no garām rindām, var nakšņot viesnīcā, kas atrodas turpat pie vienas no ieejām šajā nacionālajā parkā, pirmkārt ierašanās laicīgi ir krietni ērtāka, kā arī biļeti ar atlaidi var iegādāties turpat recepcijā un parkā tikt ārpus garām gaidītāju rindām.

Laiks doties atpakaļ uz Latviju, protams pa ceļam, piestājot vēl kādā pludmalē, lai izbaudītu sāļo Adrijas jūru.

Viens no lielākajiem pārsteigumiem bija tunelis, kas savienoja Horvātijas vidieni ar jūras piekrasti. Ja jūras piekraste ir ļoti akmeņaina un klinšaina, tad vidiene ir pilnīgs pretstats – zaļa un atsvaidzinoša. Tas kontrasts izbraucot cauri kalna tunelim vēl šobrīd ir palicis atmiņā, jo nekur tik krasu atšķirību dažās minūtēs neesmu piedzīvojis.

Vairāki simti kilometri uz Horvātijas bāņa un Zagreba bija klāt. Laiks doties vēl pēdējā nelielā vakara pastaigā pirms nākamajā rītā atkal tiks pavadītas vairākas stundas pie stūres. Godīgi sakot, atskatos uz Zagrebu, nekas diži nav iespiedies atmiņā, tikai vakara publiskais dejošanas pasākums vietējā parkā. Tā vien liekas, ka šeit Horvātijā tā ir ierasta lieta, jo pat uz trotuāra ir uzlīmēti dažādu deju soļi. Iespējams, ja kāds grib iemācīties dejot, tad ir jādodas uz Horvātiju. 😉

Nakts pavadīta Polijā un dodamies tālāk. Baltijā vakars sagaida ar savu skaistumu – miglu virs koku galotnēm. Kā saka – katrai vietai savs skaistums.