Pirmo reizi Itālijas Alpos biju pirms pāris gadiem vasarā. Jau tad kļuva skaidrs, ka šī vieta būtu lieliska arī ziemā ar slēpēm kājās. Nebija jāgaida pat desmit gadi un esmu klāt.

Pēdējā slēpošanas pieredze man bija Slovākijā, Jasnas kūrortā. Par to rakstīju iepriekšējā bloga ierakstā. Salīdzinot šīs divas vietas, jāsaka – Dolomītos rindu uz pacēlājiem vienkārši nav. Pieej un brauc, bet sāksim visu pēc kārtas.

Ja nevēlies lasīt, bet interesē ātrais pārskats video formātā, tad skaties šo:

Izbraucam no Rīgas agri no rīta. Dienu pavadām, braucot cauri Polijas autobāņiem, lai vakarā jau iekārtotos Čehijas viesnīcā.

Nākamajā dienā visbiežāk apspriestā tēma ir iztērētās summas Austrijas autobāņa ēstuvē. Rekords, ja nemaldos, bija ap 47 eiro vienai personai. Gabaliņš karbonādes ap 21 eiro, neliela salātu bļodiņa ap 12 eiro. Vēlā vakarā beidzot esam galā – neliels kalnu ciematiņš un istabiņa ar brīnišķīgu skatu. Pirmā nakts bilde, un var doties vakariņās.

Vakariņas noteikti pelna īpašu aprakstu. Tās ir ne tikai gardas, bet arī nesteidzīgas, līdz pat 2–3 stundām, īpaši, ja kārojas otrais deserta gabaliņš. Pirmajā vakarā domājām, ka būs tikai zviedru galds, bet kļūdījāmies. Salātu bufete ir tikai sākums – tajā dažādi svaigi dārzeņi, salāti, gaļas šķēles,. Pēc uzkodām tiek pasniegta neliela zupa, pēc tam otrais ēdiens, kas mainās katru dienu. Visbeidzot – deserts: tiramisu, saldējums, smalkmaizītes u.t.t.. Pilnīga kulinārā bauda.

Nākamais rīts iesākas ar ainavu, kas mūs pavadīs vairākas dienas – bieza migla.

Patīkami, ka Gitschberg-Jochtal slēpošanas kūrorts ir tikai 15 minūšu attālumā no viesnīcas. Trašu kopgarums sasniedz 55 km, savukārt augstākā virsotne jau 2510 metrus virs jūras līmeņa. Melno trašu šeit īsti nav, bet vismaz kombinējot dažādus posmus, var izveidot garus, patīkamus braucienus. Migla gan brīžiem bija tik bieza, ka nācās apstāties un meklēt, kurā virzienā iet trase. Tajos brīžos, kad caur mākoņiem bija iespējams ieraudzīt kalnus, varēja tikai sākt apjaust, kur tu esi.

Diemžēl laikapstākļi nebija īpaši labvēlīgi +10°C kalnu lejasdaļā, kas slēpošanai ir krietni par siltu. Ņemot vērā siltos laikapstākļus, nebija jābrīnās, ka aptuveni no kalna vidusdaļas sākās piedzītās trases, kuras vienā braucienā bija neiespējami nobraukt. Lejupceļš pa zilo trasi līdz autobusam bija kā brauciens pa mannā putru – smagi, nogurdinoši un noteikti nepiemēroti apstākļi, lai mācītos slēpot vai snovot.

Kalnu kafejnīcās neiztrūkstoša sastāvdaļa bija itāļu kafija, ko papildināju ar dažādiem vietējiem bezalkoholiskajiem dzērieniem. Šoreiz – “Skiwasser” jeb slēpotāju ūdens.

Otrajā dienā devāmies uz citu kūrortu – Plose, cerībā uz labākiem laikapstākļiem. Diemžēl arī šeit virsotnes klāja bieza migla, kas vienā brīdī lika iebraukt pilnībā slēgtā trasē, kā rezultātā ilgs un nogurdinošs kāpiens atpakaļ kalnā. Plose piedāvā ap 42 km trašu, augstākais virsotnes punkts 2505 metri. Sakot, ka no šejienes paveras lielisks skats uz Dolomītiem, bet jāsaka atklāti abas dienas šeit vairāk redzēju miglu nekā apkārtējos kalnus. Neskatoties uz to, šī vieta ar savu trašu daudzveidību uzrunāja vairāk kā Gitchberg-Jochtal.

Miglas dēļ izdevās atrast trasi, kurā pat ap pusdienlaiku bija iespējams baudīt neskartu segumu. Tā sauktā “vafelīte” īsts baudījums.

Protams, arī šodien neiztiku bez itāļu kafijas. Fotografējot to, vēl nenojautu, cik jautra būs nākamā diena, kad pirmo reizi izmēģināšu ragaviņu braukšanu kalnos.

Ja pirmajā dienā pēc slēpošanas devos relaksēties viesnīcas saunās un baseinos, tad otrajā vakarā nolēmu izpētīt apkārtējo kalnu ciematiņu. Jāsaka, ka pastaigu vietu tur nav daudz, bet vismaz ir savs šarms.

Trešo slēpošanas dienu atkal sākam Plose kūrortā. Tā kā migla neatkāpās, tika izlemts izmēģināt jaunu aktivitāti – ragaviņu braucienu. Tas nav parasts nobrauciens – šeit tas ir piedzīvojums ar jautrību, smiekliem un adrenalīnu vienlaikus. Diemžēl sniega trūkuma dēļ slēgts bija garākās trases nobraucies, bet, neskatoties uz to, atvērtais 4 km posms no kopējiem 13 km arī sniedza lielisku pieredzi. Ragaviņu īre izmaksā 10 euro uz visu dienu, attiecīgi brauc, cik daudz vēlies.

Komandas foto:

Neliels video ieskats piedzīvojumā:

 

Ceturtās dienas pirmo pusi raksturo tikai viens vārds – migla.

Migla bija tik bieza, ka viena kalna puse bija pilnībā slēgta. Tādēļ devos uz otru kalna pusi, kurā migla brīžiem pavēra episkus skatus uz kalniem.

Viesnīcas īpašnieks uzaicināja mūsu kompāniju uz īpašām vakariņām savā dzimtas mājā, kas tiek dēvēta par kungu māju ciemā. Vakariņas, tāpat kā viesnīcā, bija balstītas uz vietējiem ēdieniem un tradīcijām.

Piektajā dienā ir dota iespēja pašiem ar sabiedrisko (iepriekš tika izsniegta sabiedriskā karte) doties uz kalnu vai kopā ar gidi uz netālu esošo Brixen pilsētiņu. Brixenā pirmajā dienas daļā bija paredzēta neliela ekskursija, bet otrajā termālie baseini. Jāsaka, ka man izvēle bija skaidra, jābrauc slēpot, jo beidzot sola īstus mīnusus, kas nozīmē, ka trases nebūs sadzītas un braucieni būs daudz patīkamāki. Šajā dienā beidzot varēja redzēt, kur tad īsti slēpoju, jo visus mākoņus ātri aizdzenāja prom milzīgais vējš, kas valdīja kalna augšā.

Šajā dienā īpaši novērtēju siltumu un lielisko skatu uz kalniem kalna kafejnīcā, tādēļ bez ābolu štrūdeles ar putukrējumu neiztikt.

Šo bildi vēlos ielikt tikai tādēļ, ka pirmo reizi izbaudīju siltos pacēlāju krēslus kalnos. Tas ir tik patīkami, kad apsēžoties sajūti siltumu, kas nāk no krēsliem, īpaši šīs sajūtas pastiprināja tas, ka ārā bija tik ledains vējš. Sarkanie ādas krēsli ar sarkano diegu izšuvumiem lika sajusties tā it kā brauktu ar Ferrari.

Ar to arī noslēdzas mans šīs ziemas slēpošanas piedzīvojums Dolomītos – vietā, kur noteikti gribēsies atgriezties.