Kā ir būt šeit rudenī? Laikā, kad lapas sāk zeltīties un brīžiem sajūtams rudens vēsais gaiss? Jāsaka atklāti, ka tik skaistu Zakopani vēl nebiju redzējis!

Līdz šim uz šejieni esmu devies divas reizes. Pirmo reizi vasarā, kad kalnos ir patīkami silts un nav jāuztraucas, ka kāda no kalnu trasēm būtu slēgta. Tajā reizē uzkāpām Rysy virsotnē, lai pēc tam turpinātu pārgājienu pa augstajiem Tatriem Slovākijas pusē. Vairāk lasi – https://www.sanhajietis.com/blog/celojums-uz-zakopane-ieklaujoties-100-eiro/.

Otrajā reizē devāmies pavasarī, laikā, kad augstākās kalnu takas vēl var būt slēgtas. Par to vari lasīt šeit –https://www.sanhajietis.com/blog/atkal-zakopane-soreiz-maija-sakuma/.

Šis brauciens bija savādāks, jo, tā vietā, lai dotos ar automašīnu, nolēmām lidot līdz Krakovai un tālāk ar sabiedrisko transportu nokļūt līdz Zakopanei. No lidostas līdz pilsētas centram var ērti nokļūt ar vilcienu. Savukārt no pilsētas centrālās stacijas ir divi varianti – doties ar vilcienu vai autobusu. Iesaku izvēlēties autobusu, jo tas aptuveni divās stundās aizved līdz Zakopanes centrālajai stacijai, kamēr vilciens šo ceļu veic par divām stundām ilgāk.

Pirmajā vakarā nolēmām lieki nesēdēt viesnīcas numuriņā, bet doties apskatīt pilsētu tuvāk. Rosība uz centrālās iepirkšanās ielas turpinājās līdz pat vēlai naktij. Pirmais iesildīšanās kāpiens sagaidīja ielas galā, kad nolēmām doties augstāk uz Droga Zubka ielu. Šeit var nokļūt divos veidos: ar kājām, ko nolēmām darīt mēs, vai ar funikulieri.

Kalna augšā bija palikuši vien daži cilvēki, līdz ar to varējām netraucēti noraudzīties, kā pilsētas ielas sāk izgaismoties, veidojot izteiktu pilsētas kontūru.

Nokļūšana līdz Morskie Oko stāvvietai nebija sarežģīta. Par 15 zlotiem ar sabiedrisko mikroautobusu ātri vien varēja nokļūt galapunktā.

Ceļš līdz ezeriem bija nedaudz vienmuļāks. Vietām bija vērts apstāties un uzņemt kādu bildi, taču, ja gribējās pataupīt enerģiju vai jutās nogurums, varēja apsvērt iespēju izmantot zirgu pajūga pakalpojumus. Tie gan nav lēti, taču tam ir savi ieguvumi.

Paveicās! Pie ezeriem nokļuvām brīdī, kad saule sāka izlauzties no mākoņu segas un izgaismot koku lapas. Kā jau tika gaidīts, cilvēku šeit bija daudz mazāk nekā vasarā, tādēļ mierīgi pie paša ezera varējām uzēst iepriekš sagatavoto maizīti un doties tālāk.

Pēc tam devāmies uz otro ezeru pa nelielu, bet daudz stāvāku taku.

Šajā laikā nokļūšana līdz Rysy virsotnei prasītu speciālu ekipējumu, ņemot vērā sniega kārtu uz augstākajām kalnu korēm. Tāpēc nolēmām doties atpakaļ un izmēģināt kādu citu taku. Jāatzīst, ka taku šeit ir daudz, tādēļ katru reizi, ierodoties pie Morskie Oko, var izvēlēties jaunu maršrutu.

Vakarā nolēmām pelnīti atpūsties un izmēģināt burgernīcas piedāvājumu pie pašas naktsmājas.

Paliekot pilsētā, ir ļoti ērti nokļūt takas sākumā, jo daudzas takas sākas no pilsētas vai nelielas pastaigas attālumā. Viens no klasiskajiem Zakopanes apskates objektiem ir Siklawices ūdenskritums, kas, pēc Latvijas standartiem, būtu viens no populārākajiem dabas tūrisma objektiem. Nokļūšana līdz tam notiek pa labi sagatavotu taku, kurā pa ceļam iespējams sastapt arī kādu vietējo meža iemītnieku.

Nonācām ielejā, kur varējām novērot, kā mākoņi ieskāvuši kalnu virsotnes. Nedaudz uzkavējāmies, lai atgūtu elpu, un devāmies pa ielejā iestaigāto taku uz kalna virsotni, pat īsti nezinot, kur tā mūs aizvedīs.

Nodomājot, ka tūlīt būs sasniegta kalna augša, nokļuvām T veida krustojumā ar izvēli doties līdz krustam pa stāvu kāpienu, vai izvēlēties lēzenu kāpienu kalnā. Tā kā lēzenais kāpiens rezultētos mākoņos, no kuriem īsti neko lāgā nevarētu redzēt, izvēle bija skaidra – jākāpj apskatīt krustu “Giewont”. Kāpienu bīstamāku padarīja tajā dienā valdošais spēcīgais vējš, kas brīžiem iepūta tā, ka likās, ka tūlīt no kājām nogāzīs.

Skats no augšas – lielisks. Kāpiens bija tā vērts. Iespējams apskatīt ne tikai lejā esošo Zakopani, bet arī apkārtni.

Kāpienam lejup izvēlējāmies vienu blakus esošu taku, kas īsi pirms beigām savienojās ar šīs dienas pirmo taku. Sasniedzot koku līniju, varēja sākt novērot vēja radītās sekas vairāku nogāztu koku veidolā.

Līdzīgi kā pēc pirmās kalnā kāpšanas dienas, arī otrajā varējām atļauties ko savādāku un notestēt vietējo Starbucks kafiju.

Īsais izvilkums ir tāds, ka rudenī Zakopane ir tā vērta!