Eiropas ceļojums – Lietuva, Polija, Čehija, Vācija, Austrija un Slovēnija (Part 2 of 2)

Atliek tik sakravāt mantas, nedaudz paplānot, nospraust budžetu ar mērķi netērēties visādiem niekiem un izbaudīt ceļojumu..J Tādēļ nav ko lieki laiku tērēt un ķeramies klāt otrajai daļai…

Pirmā daļa -> https://www.sanhajietis.com/blog/eiropas-celojums-lietuva-polija-cehija-vacija-austrija-un-slovenija-part-1-2/

Ja tomēr pacietības nepietiek, lai izlasītu visu rakstu un piefiksētu skaisto vietu lokācijas, piedāvāju ieskatu videoklipā no šī ceļojuma..

Dodoties projām no Vācijas, kārtējo reizi nodomāju, ka te ir jāatgriežas, bet nelielam ieskatam laika bija pietiekoši. Tālāk braucām uz manu sen izsapņotu vietu – Hallstatt, Austrijā. Visam gadījumam izslēdzām video reģistratoru, jo izlasījām, ka tur tie ir aizliegti, jo ierobežo cilvēku privātumu. Lieliska vieta Līgo dienai, laikam jau man tā kļūst par tradīciju – līgot un jāņot ārpus Latvijas, jo iepriekšējos svētkos biju Apvienotākas karalistes Lake district ārēs -> https://www.sanhajietis.com/blog/celojums-apvienotas-karalistes-lake-district-ares/

Par godu mums, caur visu trako karstumu uzlija arī kārtīgs lietus, lai varētu pateikt, ka ne tikai pie mums līst kā pa Jāņiem. Lietus beidzās un atkal 35 grādu karstumā mēs devāmies augšup, lai ievērtētu UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā iekļauto Hallštates pilsētas un ezera ainavu no skatu laukuma, kas atrodas 350 m augstumā. Tā kā tomēr bija Līgo diena, tad augšā ilgi pabūt nesanāca, jo uzlija kārtīgs lietus un padārdēja pērkons, tāpēc lejup izvēlējāmies drošu un ātru, taču kā jau Austrijā, ne jau lētāko ceļu – funikulieri.

Mans mērķis bija iegūt vakara Hallštates baznīcas foto, tāpēc jau pa dienu nolūkoju vietu, no kurienes baznīca būtu vispievilcīgākā un atgriezos, kad sāka satumst. Nebiju te vienīgais, pilns fotogrāfu, kas iemūžina šo pašu skatu. Ja nav vietas kempingā, tad nakti iespējams pārlaist tuvējā pludmalē, kādus 2 km no centra ar skatu uz pilsētu. Jo, kā izrādījās, nebiju vienīgais, kas šo vietu bija noskatījis šai naktij.

Atgriežoties no rīta tajā pašā vietā, sastapu vienu ķīniešu fotogrāfu, kas bija visu nakti pavadījis šeit, uzņemot fotogrāfijas savam “time-lapse” projektam.

No rīta uzmetām skatienu Hallštatei un devāmies uz Slovēnijas pusi. Mērķis bija izbraukt Alpu ceļu (Alpine road). Grūti bija turēt skatienu piesaistītu ceļam, kad vasaras plaukumā pie horizonta redzamas masīvas kalnu grēdas ar sniegu virsotnēs. Zināju, ka Alpu ceļš ir maksas ceļš, līdzbraucējas sākumā iešokējās, ka par izbraukšanu jāsamaksā ap 30 eur par mašīnu, pašam arī likās gana sālīti, ja gribas ceļot iespējami lētāk. Bet..bet…bet.. tas bija tā vērts!!! Viennozīmīgi visiem iesaku to izbaudīt, mašīna gan laikam nebija priecīga, kad knapi uzņēma ātrumu, pretojoties serpentīna stāvumam un retinātajam gaisam. Taču skats bija neatkārtojams un vienreizējs, tikām 2 428 m augstumā un vērojām elpu aizraujošu panorāmu uz vēl nedaudz sniegotajiem kalniem. Mašīnas pa šo ceļu brauca nepārtraukti, šis noteikti ir ļoti populārs ceļojumu mērķis! Šī bija mūsu ceļojuma negaidītā kulminācija un lielākais pārsteigums!

Pēc apmēram 200 km nobraukšanas bijām Slovēnijā pie Bled ezera, palikām netālu no Bled pilsētas kempingā pavisam tuvu lieliskai pludmalei ar skatu uz baznīcu, kas atrodas uz salas. Lai gan pludmale bija ļoti akmeņaina, tas neatturēja nopeldēties, vienīgais, kas biedēja bija milzīgas, tiešām milzīgas zivis, kas peldēja gar kājām, nemaz nebaidoties no cilvēkiem.

Saulriets tuvojās un tas bija jāsagaida kādā augstākā vietā, tāpēc turpinājām tradīciju un siltā vakarā devāmies uz 670 m augsto skatu punktu – Mala Osojnica, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz Bled ezeru un baznīcu uz salas ezera vidū. Zināju, ka saullēkts šeit būs pasakains, tāpēc nolēmu atgriezties pēc dažām stundām, lai redzētu kā aust saule. Kāpt lejā pēc lietus pa dubļainām un akmeņainām takām, kad vienīgais gaismas avots ir telefona lukturītis, gan bija ekstrēmi, bet tikām ar to veiksmīgi galā, tikai ar dažiem stāstiem par Blēras raganu un pāris šausmu filmu motīvu pārstāstiem, jo tumsa, meža takas – “tā jau parasti sākas šausmenes”. 😀 Saullēktu sagaidīju ar to pašu skatu, ar ko noslēdzām iepriekšējo dienu un šis bija lielisks punkts mūsu tripam.

Kā arī punkts karstajam un saulainajam laikam, vismaz Slovēnijā, jo sāka gāzt tā, ka knapi ceļu varēja redzēt 😀 Tālāk tad sekoja garlaicīgais ceļš mājup, kas šķita vēl garāks kā turpceļš, tāpēc nedaudz iepauzējām Čehijā, Ostravā, pavadot vakaru mājīgā restorānā Bernie’s, un kā jau pienākas ar skaistām ceļojuma noslēguma vakariņām. 🙂