Dānijas ceļojums sākās nedaudz savādāk kā lielai daļai tūristu, kuri ierodas Dānijas galvaspilsētā – Kopenhāgenā. Tā vietā, lai uzreiz aplūkotu Kopenhāgenu, mēs devāmies uz vietējo autoostu, lai pēc iespējas ātrāk dotos projām uz Odensi.

Odense ir viena no velosipēdistu draudzīgākajām pilsētām Dānijā. Šeit par veloceliņiem nevar sūdzēties, jo brīžiem liekas, ka to ir vairāk kā gājēju ceļu. Tie burtiski ir redzami uz katra acu uzmetiena.

Nav iespējams izbaudīt valsti, neizbaudot vietējās virtuves piedāvājumus. Šajā reizē tā gluži nebija vietējā virtuve, bet gan vietējo studentu iecienīta diennakts ēstuve, kurā pa lētām naudām var uzlikt kaut ko garšīgu uz zoba.

Kā jau iepriekš minēju Odense izceļas ar savu draudzīgumu velosipēdistiem, kuru šeit ir ļoti daudz. Uz katras ieliņas var redzēt kādu atstātu velosipēdu, vietām pat visā ielas garumā. Izbrīnu radīja tas, ka šie velosipēdi nav pieslēgti, bet ja ir pieslēgti, tad ar pavisam smieklīgām slēdzenēm. Tā vien liekas, ka Latvijas vietējiem velo zagļiem te būtu īsta paradīze. Diemžēl šeit pamazām arī sāk parādīties nopietnākas slēdzenes, jo starp iebraucējiem/imigrantiem parādās arī manis iepriekš pieminētās personas, kuras nespēj turēties pretī kādam velosipēdam un vēlmei to aizdzīt uz kādu citu vietu…

Velosipēdu uz ielām ir vēl vairāk pēc ballītēm, jo šeit daudziem ir pierasts velosipēdu atstāt turpat uz ielas, pie vietēja kluba vai bāra un to paņemt nākošajā dienā. Tomēr, ja mājās negribas doties kājām un velosipēdu vēlas ņemt līdzi, tad ar to nav nekādu problēmu, jo vietējie takši ir aprīkoti ar visu nepieciešamo, lai pārvadātu velosipēdus.

Kā jau katrā pilsētā, tā arī Odensē ir kāda persona ar kuru daudzi vietējie lepojas. Šeit tas ir Hanss Kristians Andersens. Kurš uzaudzis nabadzīgā ģimenē ar dziļu ticību sev un vēl lielāku centību darīt to, ko sirds liek darīt.

Šeit Andersona tēlu ir ņēmuši tik tālu, ka to pat attēlo uz vietējiem gājēju luksoforiem, ko var aplūkot pāris bildes zemāk. Jāpiemin arī Hansa Kristiana Andersena portretu zīmējumi uz māju sienām, neskaitāmas skulptūras (arī pludiņa veidolā ūdenī) un viņa iecienīto taciņu uz vietējo upi.

Kā izrādās pie loga piestiprinātā iekārta ir spogulis, kurš palīdzēja istabā esošajām personām redzēt to, kas tajā brīdī notiek uz ielas.

Pēc pilsētas arhitektūras tūres pienāca laiks iemest aci vietējā muzejā, kurā tieši šajā dienā tika atklāta kāda ļoti interesanta izstāde. Izstāde ar vīriešu sejas apmatojumu. Uzņemtās fotogrāfijas bija vienkārši fantastiskas, jo tās attēloja tik ierastās garās bārdas, bet spēja tām piešķirt formu un kuplumu.

Vēlos pieminēt to, ka Dāņiem nav pieņemts likt aizkarus, jo viņi neraizējas, ka kāds redzēs, kas atrodas viņa dzīvoklī vai mājā, jo tur nekā nav. Tiešām tur nekā tāda nav! Uz palodzēm atrodas svece vai svečturis un pie sienām kāda skaista glezna vai vienkārši kāds grāmatu plaukts, un tas arī viss. Tur nav Latvijā pierastā sekcija pa visu sienu ar sakrāmētām entajām glāzēm un citiem dekoriem, kuras tikai putekļus krāj. Šeit cilvēkiem patīk dzīvot ar mantām nepārkrautās istabās. Lūk, šīs vieglums mani ļoti uzrunāja Dānijā.

Nākošā diena atnesa savus pārsteigumus un radīja izbrīnu par to, cik vietējie iedzīvotāji šajā laikā ir pacietīgi. Tātad pavasaros Dānijas lauki tiek mēsloti, lai bagātinātu augsni un spētu ievākt pēc iespējas lielāku ražu. Šajā laikā viss ārpus Odenses un pieņemu citām lielākām pilsētām vienkārši smirdēja pēc kūts. Ilgi netīrītas kūts. Tā kā šeit praktiski nav mežu, bet tikai apstrādāti lauki, tad šai smakai ir, kur izplesties un klejot visās nelielajās pilsētās. Šeit cilvēki par nepatīkamo smaržu nesūdzas, jo saprot, ka zeme ir jāmēslo, lai palielinātu tās ražīgumu. Dānijas iedzīvotāji uzskata, ja tev pieder mežs, tad tu esi ļoti bagāts cilvēks 😉

Interesants fakts visiem auto mīļiem! Dānijā automašīnu uzturēt ir ļoti dārgi! Ja tur redzi kādam automašīnu no augstajiem plauktiem, tad zini, ka viņš arī ir no augstajiem plauktiem. Lai iegādātos automašīnu puse no automašīnas vērtības būs jāmaksā nodoklī. Tas pats attiecināms uz tās apdrošināšanu un citām izmaksām saistībā ar automašīnas uzturēšanu.

Pienāca pusdienlaiks, un kur gan labāk tās ieturēt kā ne pie viena no iespaidīgākajiem Dānijas tiltiem – Lielā Belta tilta, kas savieno Zēlandes (Kopenhāgenas pusi) un Fīna salu.

“Nyborg Slot” bija nākošais pieturas punkts šodienas tūrē. Neliela Dānijas pilsēta, kurai ir savs pilskalns, jahtu piestātne, kā arī skaisti saglabājusies vecpilsēta.

Tikām nogaršot arī ko jaunu – bulguru. Kas tiek gatavots, apstrādājot cieto kviešu graudus – attīrot, tvaicējot, žāvējot un samaļot īpašās akmens dzirnavās. Varu teikt tikai to, ka tam nav ne vainas. Tā ir, ka jādodas ārpus savas valsts robežas, lai nobaudītu ēdienu, ko ir iespējams iegādāties un pagatavot tepat Latvijā.

Kā gan bez saldās siļķes. Mjam 😀 Bet, ja runā pavisam nopietni, tad siļķei nebija ne vainas, ja sākumā tā likās diez gan dīvaina, jo tomēr pierasts ir pie sāļas siļķes, tad jo vairāk to ēdot, jo vairāk tā iegaršojās.

Visiem sen zināms, ka pilsēta naktī izskatās daudz savādāk nekā dienas gaismā. Naktī, kad visapkārt valda mākslīgais apgaismojums, tiek izcelts kāds objekts, kamēr citu pārklāj ēna. Šajā laikā jebkura fotogrāfija izskatīsies daudz savādāk un, pat gribās teikt, interesantāk nekā dienā. Tādēļ nedrīkstēja palaist izdevību vējā un bija jāaplūko pilsēta un tieši Odenses ostas rajons naktī.

Milzīgs paldies ir jāsaka superīgajai Sandrai par vienreizējo uzņemšanu, pilsētas tūrēm, dāņu kultūras iepazīstināšanu un protams arī par izmitināšanu. Mums ļoti paveicās ar tik foršu ģidi! 😉

Jā, Odensē ir mūzikas bibliotēka. Bibliotēka, kurā grāmatas tiek aizstātas ar mūzikas diskiem. Milzīga mūzikas žanru izvēle, dažādu valstu mūziķu diski. Tomēr, lai arī cik cītīgi meklējām kādu mūzikas disku no Latvijas, tad to neizdevās atrast. Tomēr Baltijas kaimiņu mūzikas diskus gan ieraudzījām. Mūzikas bibliotēkā bija iespēja pat jaunajiem mūziķiem veikt mēģinājumus, jo šeit atradās pilnībā aprīkota mūzikas istaba.

Nākamais pieturpunkts bija “Syddansk Universitet”. Milzīga universitāte, kurā pasniedzēji un studenti pārvietojas pat ar skrejriteni! Tam ir ļoti labs iegansts! Universitāte ir ļoti, ļoti liela. Ja precīzi runā, tad ļoti, ļoti izstiepta. Tā ir aptuveni 500 metru gara ar vairākiem atzarojumiem. Tā vien liekas, ka, mācoties šajā universitātē tie 10 000 soļi, ko katru dienu būtu jāveic, dodoties no viena lekciju kabineta uz otru. Zemāk ir aplūkojams arī universitātes plāns.

Patīkamas pārmaiņas, salīdzinot ar standarta Latvijas universitātēm, ir tā, ka “Syddansk Universitet” ir atvērta 24/7 visiem studentiem! Universitāte ir nākusi tik ļoti pretī, ka visas telpas ir pieejamas studentiem cauru diennakti. Sākot no bibliotēkas līdz pat laboratorijām. Jā, universitātē studenti var doties uz laboratorijām un veikt savus eksperimentus un izmantot visu universitātes tehniku! Lūk, no kā būtu jāmācas universitātēm Latvijā. Cik esmu dzirdējis, tad tādu atvērto pieeju studentiem ir iesākusi Latvijas Universitāte ar savu jauno ēku. Šādām ir jābūt universitātēm. Universitātēm, kuras dod iespēju saviem studentiem īstenot savu potenciālu. Tas lieliski spēj motivēt studentus jauniem sasniegumiem, iespējams šis bija viens no iemesliem, kāpēc pēc sava iegūtā maģistra izdomāju turpināt studijas.

Pēc tik lieliskas universitātes apmeklējuma bija laiks doties uz vietējo IKEA, to pašu kompāniju, kura drīzumā taisās izplest savu biznesu arī Latvijā. Tā kā IKEA ir savas valsts patrioti, tad tie nekautrējas pie ēdieniem piespraust Zviedrijas karodziņu.

Tā kā Dānijā par suņu turēšanu ir jāmaksā nodoklis/apdrošināšana, kura var pārsniegt pat trīs ciparu summu par agresīva suņa šķirnes turēšanu, tad citi turīgi saimnieki ir izvēlējušies savos pagalmos turēt kaut ko eksotiskāku.

Tā kā esam ieradušies Dānijā, tad bez Kopenhāgenas apskates neiztikt. Galvaspilsētas apskatei atvēlējām divas nepilnas dienas, jo vienā no tām ieradāmies, bet otrajā jau agri no rīta devāmies projām. Lai gan atvēlētais laiks nav pietiekoši daudz aptuveni tikpat lielas pilsētas kā Rīga apskatei, galvenā lieta, ko vēlējāmies, bija izbraukt ar kuģīti pa Kopenhāgenas kanāliem, jo vienmēr no ūdens virsmas pilsēta izskatās daudz savādāk.

Ja iepriekš likās, ka Odensē ir daudz velosipēdu, tad šeit to bija vienkārši kaudzēm… Tā vien liekas, kas šādā velosipēdu burzmā savu riteni būtu ļoti viegli pazaudēt ikvienam, kuram ir problēmas atcerēties to, kurā lielveikala stāvvietas galā novietoja savu automašīnu.

Kā gan bez kāzām? Lai kur dodos, vienmēr redzu kādas kāzas. Šoreiz tās nebija tradicionālas dāņu kāzas, bet gan vairāk izskatījās pēc turku kāzām. Kāzām ar sarkanu kleitu! Hmm, vai kāda Latvijas līgava būtu gatava uz kaut ko tādu parakstīties?

Kā gan bez Dānijas slavenākās ieliņas apmeklēšanas. Ieliņas, kura tik ļoti reklamē Kopenhāgenu un pašu Dāniju. Ieliņu, kura ir bijusi iedvesmas avots ļoti daudziem tūristu magnētiem. Ieliņai uz kuras kafejnīcu bija kā piesēts un tūristu vēl jo vairāk.

Ja līdz lidojumam vēl ir jāgaida pāris stundas, tad nav ko nīkt lidostā, jo pārsimts metru attālumā no lidostas atrodas Dānijas ūdens pasaule, kura piedāvā ieskatu dažādu ūdensdzīvnieku pasaulē.

Tā arī beidzās nelielais ceļojums uz Dāniju. Valsti, kura pārsteidza ar saviem velosipēdiem, vēlmēm iztikt bez aizkariem un protams lauku smaržu.