Farmaceitu lielā laivošana Skotijā
Kādā vēlā jūlija pēcpusdienā sākās farmaceitu un viltus farmaceitu lielā laivošana, kas mūs aizveda uz Skotiju, vietu, kura var lepoties ar 790 salām un lielākajām naftas atradnēm Eiropā un kā tad bez Neviss (Ben Nevis) kalna, kurš ar 1343 metriem ir augstākais punkts Apvienotajā Karalistē, kas veidojies uz sena vulkāna paliekām.
Lielā Skotijas apceļošana sākās ar lielāko pilsētu Skotijā, proti Glāzgovu, kurā ielidojām vakarpusē.
Kā jau visos lielos laivošanās pasākumos ir jābūt kādām oficiālam sākuma, tad šoreiz tas bija lielisko skotu vakariņu izbaudīšana vienā no iecienītākajiem Glāzgovas bāriem “Waxy O Connors”.
Bārs izcēlās ir lieliem un maziem koka griezumiem, to saknēm un citiem dekoriem. Kā var secināt pēc bāra mājas lapas, tad šis bārs ir atrodams ne tikai Glāzgovā, bet arī Londonā un Mančestrā.
Kamēr liela daļa ceļa biedru izvēlējās populāro fish and chips, tikmēr es pirmajai maltītei nolēmu izbaudīt kaut ko savādāku no Skotu virtuves. Kā šo ēdienu sauca, gan vairs neatceros, bet vismaz par piemiņu ir palikusi fotogrāfija.
Pēc lieliskām vakariņām uzsākām nelielu Glāzgovas apskati pieredzējušu gidu vadībā. Pirmais, kas pievērsa grupas uzmanību, bija konusi, kuri uzmaukti uz pieminekļiem vai statujām. Kā izrādās šāda aina ir visai ierasta pēc ballītēm, kur jauniešiem tas jau ir nedaudz izvērties par sporta veidu un vēlmi konusu uzmaukt arvien augstāk. Tāpēc tā ir droša zīme, ka nesen bijusi ballīte!
Pēc kā jau sekoja plašāka pilsētas apskate.
Protams, Apvienotā Karaliste nav Karaliste, ja šeit nevar atrast kaut ko interesantu, kas Latvijas mērogā var likties nedaudz neierasti. Kā pirmā lieta ir izkārtie lielie uzraksti, ka cilvēki veido Glāzgovu, un protams arī sieviešu uzgaidāmā istaba.
Lai neapmaldītos lielajā Skotijas teritorijā un aitu ielenkumā, mums vajadzēja kādu atpazīšanas zīmi, par kuru parūpējās abi mūsu izcilie ģidi! Kā jau to varēja noprast, tam būs saistība ar kādu senu Čainika leģendu un protams bez paša Čaiņika jau nevar iztikt Skotijā, tādēļ tas arī mums devās līdzi. Lai ielūkotos, kā tad gāja mūsu slavenajam Čaņikam, iesaku ielūkoties Čainika rakstā.
Nākamo dienu iesākām ar došanos uz Skotijas galvaspilsētu, kuru dēvē arī par “Ziemeļu Atēnām” (Athens of the North) jeb Edinburgu. Edinburga ir ne tikai otrā lielākā Skotijas pilsēta, bet arī septītā lielākā Apvienotās Karalistes pilsēta. Diemžēl laikā, kad notiek starptautiskais Edinburgas mākslas festivāls mēs nebijām, varbūt pat labi, jo pēc nostāstiem festivāla laikā iedzīvotāju skaits dubultojas un tas nozīmētu sarežģītāku pilsētas apskati.
Ja kāds apmaldās, tad ir jāmeklē, kur ir Čaiņiks!
Bez grupas kopbildes noteikti nedrīkst iztikt, tādēļ šī kļuva par vienu no kopbildes vietām.
Kā viens no ieplānotajiem apskates objektiem bija Edinburgas pils (Edinburgh castle). Šajā pilī regulāri notiek dažādi pasākumi un izstādes. Mūsu ierašanās reizē šeit bija aplūkojama fotogrāfiju izstāde. Kā arī no pils ir ļoti labi aplūkojama Edinburga.
Lai gan tie, kuri mani daudz maz pazīst, zina, ka neesmu nekāds alkohola cienītājs, tad jāteic, ka skotu viskija muzejs bija ļoti interesants. Muzejs – The Schotch Wisky Experience. Uzzināju daudz interesantas informācijas par Skotu viskiju, tā pagatavošanas veidiem un attīstības gaitu. Piemēram, to, ka visiem Skotu viskijiem jābūt nogatavinātiem mucās vismaz 3 gadus, bet lielākoties mucās tie ir nogatavināti 8, 10, 12, 15 gadus un vairāk. Savukārt katru gadu maksimums 2% no tilpuma iztvaiko un šo daļu sauc par eņģeļu daļu (Angels’ Share). Tātad 100 litru mucā pēc 10 gadiem paliks tikai ~85 litri viskija… Un šajā brīdī var sākt saprast kādēļ viskiju cena pieaugs, skatoties uz to vecumu..
Jāpiemin arī to, ka viskiji savā starpā tiek sajaukti, lai iegūtu īpašo garšas buķeti. Piemēram, sajaucot divus viskijus, kur viens no tiem mucā ir atturēts 10 gadus, bet otrs 20 gadus uz pudeles tiek rakstīts jaunākā viskija vecums, tātad šajā gadījumā tas būtu 10 gadīgs viskijs.
Pēc lieliskā viskiju muzeja devāmies izbaudīt Edinburgu visā tās krāšņumā. Šeit arī izdevās iepazīties ar vietējiem cilvēkiem un piebiedroties sarkano cepurīšu klubiņam.
Nav nekāds noslēpums, ka Anglijā ļoti izplatītas ir privātmājas, tad nu Skotija nav izņēmums. Jāsaka, ka no augšas tas izskatās ļoti savdabīgi un tā varētu kalpot par pamatu kādai diez gan sarežģītai puzlei ar vismaz 1000 kauliņiem.
Pēc prātā sarežģītās puzles likšanas devāmies uz ziemeļbriežu audzētavu, jo, kā izrādās, agrāk Skotijā tika audzēti ziemeļbrieži, taču tie ilgu laiku bija izzuduši Skotijas teritorijā, līdz to atjaunoja šīs ziemeļbriežu audzētavas īpašnieks. Pats ceļš jau līdz Ziemeļbriežiem bija ļoti interesants, jo nācās iet pa Latvijas mērogam neierastām takām. Diez gan interesanti, ka šajā laikā ziemeļbriežiem nevarēja aiztikt ragus, jo savādāk tos var savainot, kas esot diezgan sāpīgi pašiem ziemeļbriežiem, kā arī dzīšana būs diez gan ilga. Kā liela atrakcija bija ziemeļbriežu barošanas process.
Bez resnajiem putniem arī Skotijā nevar iztikt…
Nākamajā dienā devāmies nelielā izbraukumā ar vairākiem mērķiem
Mēs vēlējāmies beidzot savām acīm ieraudzītu izslavēto Nesiju! Kā redzams bildē mums tas izdevās! Mēģinājām to paņemt līdzi uz Latviju, bet diemžēl viņa izrādījās pārāk spēcīga un nepadevās mums 😀
Beidzot mēs nonācām līdz garākajam un sarežģītākajam pārgājienam visā Skotijas ceļojuma laikā. Šis pārgājiens veda pa vienu no skaistākajiem Skye salas hicking takām.
Lai labāk izprastu ūdenskrituma izmērus bija jāuzņem arī kāda savādāka fotogrāfija.
Tālāk mūsu ceļš veda dziļāk un dziļāk pie dabas.
Ja iepriekš likās, ka kalni ir salīdzinoši nelieli un fotogrāfijās tie arī neizskatās nemaz tik lieli, tomēr mērķis bija pa īsti neeksistējošu taku tikt līdz kalna augšai, tas diemžēl izgāzās, jo sākās pārāk stāvs kāpiens, kad jau bijām veikuši mūsuprāt kādus 60-70 procentus no kalna. Zemāk redzamajā fotogrāfijā var labāk aplūkot, cik tad kalns bija liels. Fotogrāfiju uzņēmām, tiekot jau salīdzinoši augstu kalnā, bet, skatoties uz virsotni, tā nemaz netuvojās… Fotogrāfijā varētu būt redzami kādi 10-15% procenti no visa kalna. Tie mazie zili ģērbtie cilvēciņi kreisajā pusē, esam mēs…
Nākamais rīts mums pavēra plašu skatu uz nelielu zvejniekciemu, kur netālu no apmešanās vietas bija atrodami daudz un dažādi zvejnieku piederumi, kuri mētājās turpat krastā, un korozijas dēļ saēstie metāli.
Tālāk pie skaistajiem Skye salas ceļiem devāmies dziļāk salas piedāvātajos dabas objektu apskates punktos. Kā viens no tiem bija milzīgais Mealt ūdenskritums, kurš ietecēja turpat jūrā.
Ja tomēr kāds prāto kādu pārvietošanās veidu izvēlējamies pa plašajiem Skotijas ceļiem, tad ilgi nav jādomā, jo tā bija automašīna, precīzāk divas Apvienotās Karalistes Vauxhall, kas ir vien tas pats pazīstamais Opelis Latvijā. Kopumā automašīnās spējām nobraukt 2800 km.
Turpmākais ceļš mūs veda uz Quirang, kur bija mūsu otrais garākais pārgājiens ceļojuma laikā un noteikti viens no skaistākajiem skatiem visā Skotijas ceļojuma laikā.
Pēc lieliskā pārgājiena bija laiks nedaudz atpūsties un aplūkot vairāk pilsētas skatus.
Nācās atvēlēt vienu dienu, lai atgrieztos atpakaļ Glāzgovā, tomēr, lai ceļš neliktos tik garlaicīgs, tika ieplānoti arī nelieli pieturas punkti, kur bija iespēja izstaipīt kājas un vēl pēdējo reizi aplūkot Skotijas dabu.
Kā jau visos labos stāstos, ir jābūt arī beigām, tad nu farmaceitu un viltus farmaceitu laivu brauciena noslēguma tūre pa Skotiju noslēdzās ar Glāzgovas muzeja apmeklējumu. Kā saka, bez kultūras un vēstures nākotni nezināsi.
